Laini Kainaizi un Guntu Brakovsku vieno īpašas attiecības un mīlestība pret kokiem. L. Kainaize daudzus gadus piedalījusies Imanta Ziedoņu vadītajā Dižkoku atbrīvošanas grupā, taču interese par kokiem un to apjūsmošana māksliniecei ir tuva jau kopš bērnības. Savukārt gleznotājas Guntas Brakovskas aizraušanās ir Latvijas ziemeļnieciskā daba, kas iedvesmo visos gadalaikos, bet īpaši saistoši māksliniecei ir Latvijas varenie dižkoki. Kopā ar Dabas retumu krātuves dibinātāju un vadītāju Gunti Eniņu apzināšanas un izpētes ekspedīcijās iepazīti daudzi dižkoki.
Šajā rakstā publicētas mākslinieču pārdomas par dižkoku gleznām, kas apskatāmas izstādē „Koki. Dižkoki.” no 2020. gada 22. jūlija līdz 16. augustam.
Glezna „Sīmanēnu svētozola glabšana pēc 2019. gada vētras"
Māksliniece Gunta Brakovska par gleznu „Sīmanēnu svētozola glabšana pēc 2019. gada vētras":
Dabas retumu krātuves dibinātājs un vadītājs Guntis Eniņš aprēķinājis, ka Sīmanēnu svētozols sācis augt Gaujas krastā ap 1660. gadu. Vareno ozolu ieraudzīju pēc 2019. gada vētras. Neizprotami, ka, it kā jūnija vētru izturējušais, ozols sabruka klusā bezvēja dienā. Uz visām pusēm pajuka akmeņu un ķieģeļu mūrējuma gabali, ozolkoksnes šķēpeles un prauli. Pie Sīmanēnu svētozola saglabājušās stumbra daļas ir palicis viens spēcīgs, zaļojošs zars. 2017. gadā ozola apkārtmērs bija 8,76m.
Guntis Eniņš ar domubiedriem apņēmās leģendāro ozolu glābt, nostiprinot dzīvo zaru ar balstiem. Glābšanas darbi bija sarežģīti. Sīmanēnu svētozols aug uz stāvas šķautnes Gaujas krastā. Ozola dzīvo zaru glābēji nostiprināja ar balstu. Un šodien mūsu senču svētā ozola dzīvība turpina saglabāties vienā zaļā zarā.
Uzaicināta piedalīties kā lieciniece šajā unikālajā ozola glābšanā, gleznoju studiju ar Sīmanēnu svētozolu. 2020. gadā uzgleznoju gleznu „Sīmanēnu svētozola glābšana pēc 2019. gada vētras". Tajā redzama aina no Sīmanēnu svētozola glābšanas, kas ir neizmirstams, emocionāls notikums manā dzīvē...
Glezna „Glika Ozoli"
Māksliniece Laina Kainaize par gleznu „Glika Ozoli”:
Ernsta Glika stādītie ozoli atrodas Alūksnē – pie mācītājmuižas. Manā gleznā ir attēloti abi ozoli ar dzīvespriecīgiem, dziedošiem putniem. Ozoli aug veselīgi un spēcīgi. Laimīgā kārtā tie ir pārlaiduši 1702. gadu, kad maskaviešu armija nopostīja Alūksni. Glika ģimeni ar audžumeitu saņēma gūstā un aizveda uz Krieviju.
Labie darbi neiznīks un turpina priecēt nākamās paaudzes
Gunta Brakovska „Kaņepju dižozols"
Māksliniece Gunta Brakovska par gleznu „Kaņepju dižozols":
Kaņepju dižozols ir otrs resnākais ozols Latvijā un Baltijas valstīs. Tā apkārtmērs ir 9,6 m. Varenais Kaņepju dižozols man šķiet visiespaidīgākais un dvēseliski vistuvākais no redzētajiem dižkokiem. Plaša lauka vidū augošais dižozols lepni izslējis pret debesīm savus varenos zarus. Iespaidīgs ir tā stumbrs. Ieejot stumbrā iekšā, var ieraudzīt iegrieztos autogrāfus no 1917. un pat no 1886. gadiem. Pierakstīts nostāsts, ka dobumā varēja saiet vesela klase ar diviem skolotājiem.
2020. gadā, iedvesmota no Ķaņepju dižozola varenības, pabeidzu ainavu ar vareno dižkoku.
Laine Kainaize „Zīlēnu osis"
Laine Kainaize par gleznu „Zīlēnu osis":
Zīlēnu osis – otrs resnākais osis Latvijā, toties tā vainags ir pats kuplākais. Oša vainagā zari sadalās zemu. Pirmais žuburs ir jau viena metra augstumā. Zīlēnu dižosis savas sazarošanās un kuplā vainaga dēļ jāieskaita brīnumkoku (savdabīgo) koku grupā.
Savu nosaukumu Zīlēnu osis ieguvis pēc māju vārda. Platones „Zīlēni” bija zemnieku lielsaimniecība ar 65 ha 1. šķiras aramzemi. Te 19., 20. un 21.gs. saimniekojusi Eliasu dzimta un par mājām šo vietu saukuši tādi ievērojami Latvijas kultūras un politikas darbinieki, kā: Ģederts Eliass, Kristaps Eliass un Maija Eliasa ar vīru Fēliksu Cielēnu. Šī ir bijusi māja ar pasaules elpu cilvēku un valodu ziņā. Ārzemju sūtņi, diplomāti, mākslinieki, rakstnieki – to laiku ievērojamās personības šeit ir bijušas. 200 gadīgais osis ir dzirdējis latviešu, krievu, vācu, franču un citas valodas.