Svešie mūsu dabā – dzīvnieki

PAZĪMES
Jenotsuns ir neliels (65–80 cm garš un 4–10 kg smags) suņu dzimtas zīdītājs. Vaigu spalvas kontrastējošas – balts purns, balta “vaigubārda”, kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Tieši šo melno laukumu dēļ dzīvnieks nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga sejas “maska” ir jenotam. Jenotsunim ir laba oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vājas. Siltajā gadalaikā aktīvs krēslas stundās un naktī. Ziemu pavada guļā pamestās āpšu un lapsu alās, bet reizēm – kopā ar tiem. Siltā ziemā un atkusnī pārtrauc guļu un sāk baroties.
Visēdājs, kurš ēd augļus, sēklas, augu sulīgās daļas, kukaiņus, grauzējus, putnu olas un mazuļus. 

IZCELSME
Austrumāzija. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Latvijā jenotsuņi pirmo reizi konstatēti Otrā pasaules kara laikā (1943. gadā), kad daži zvēri Latvijā ieklīda no Krievijas, kur tos audzēja kā kažokzvērus. Latvijā jenotsuni kā potenciālu kažokzvēru ieveda 1948. gadā. 

IETEKME
Pārnēsā trakumsērgu, kašķi un trihinelozi. Iznīcina uz zemes perējošo putnu ligzdas.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Jenotsuns ir iekļauts Latvijas nelimitēti medījamo dzīvnieku sarakstā.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU  
Briesmu brīdī pieplok zemei, aizver acis un izliekas par beigtu.

PAZĪMES
Amerikas ūdelei ir slaids, garš ķermenis. Tēviņš ir apmēram 60 cm garš un sver 0,9–1,2 kg. Mātītes mazākas par tēviņiem. Kažoka krāsa ir tumši brūna vai melna, pazode – balta. Ziemā kažoka krāsa kļūst tumšāka. Kājas īsas un spēcīgas, ķepu pirksti daļēji savienoti ar peldplēvi, tādēļ ūdeles ir labas peldētājas un nirējas. Spēj ienirt 4 m dziļumā un zem ūdens nopeldēt ap 20 m. Veiklas arī uz sauszemes. Briesmu brīžos no anāliem dziedzeriem izdala šķidrumu ar nepatīkamu smaku.
Alu iekārto starp koku saknēm, krūmos, akmeņu krāvumos. Bieži ūdele ieņem bebru un ondatru alas.
Pārtiek no bezmugurkaulniekiem, zivīm, abiniekiem, rāpuļiem, putniem un nelieliem zīdītājiem. 

IZCELSME
Ziemeļamerika.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Latvijā Amerikas ūdele pirmo reizi konstatēta 1944. gadā pie Gaujas. Tā izplatījusies, izkļūstot brīvībā no fermām un ieceļojot no kaimiņu zemēm, galvenokārt no Lietuvas, kur tā tika izlaista savvaļā.

IETEKME
Aktīvāka, lielāka un agresīvāka nekā Eiropas ūdele, tāpēc sekmē tās un, iespējams, arī sermuļa skaita samazināšanos un izzušanu. Amerikas ūdeļu aizņemtajās teritorijās Eiropas ūdeles, kas te dzīvojušas pirms tām, izzūd 5–10 gados. Nodara zaudējumus  zivsaimniecībām, samazina ūdensputnu populāciju.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Amerikas ūdele iekļauta Latvijas nelimitēti medījamo dzīvnieku sarakstā.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Kažoks ūdensnecaurlaidīgs un biezs – 1 cm2 aug 20 000–37 000 matiņu.

PAZĪMES
5–10 cm garš vēzis, kura krāsojumu ietekmē apkārtējās vides apstākļi, parasti krāsojums ir no tumši brūna līdz olīvzaļam. Galvenā pazīme – izteikti dzeloņi galvas sānu daļā. Uz astes nodalāmi divi brūni plankumi, kas izskatās kā joslas astes garenvirzienā. Joslas īpaši izteiktas pēc bruņu nomaiņas. Bruņas maina divas reizes gadā.
Visēdājs, kura barība ir daudzveidīga – beigti dzīvnieki, gliemji, augi. Dzīvesveids izteikti agresīvs – lielākie īpatņi mazākos padzen no barības.
Dzīvo gan upju straujtecēs, gan lēni tekošos posmos, ezeros un mākslīgās ūdenskrātuvēs. Dod priekšroku seklām gultnēm ar noguluma slāni. Suga, kura spēj pielāgoties dažādiem vides apstākļiem (piesārņojumam, zemai skābekļa koncentrācijai, ūdens temperatūras izmaiņām).  

IZCELSME
Ziemeļamerika – ASV austrumu piekraste un Kanāda.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Apzināti vai dabiski izplatoties pa upju-kanālu tīklu. Makšķernieki izmantoja dzeloņvaigu vēzi kā zivju ēsmu, tādējādi ļaujot tam izplatīties jaunās vietās.
Eiropā apzināti ievests 19. gs. beigās, lai samazinātu Amerikas signālvēža izplatību. Lietuvā konstatēts 1994. gadā, bet Baltkrievijā – 1997. gadā, no kurienes ienācis Latvijā. Sākot ar 1999. gadu, novērots Latvijā un plaši izplatījies Ventas, Lielupes un Daugavas baseinu apgabalos. 

IETEKME
Apdraud vietējo platspīļu upesvēzi Astacus astacus, jo pārnēsā vēžu mēri. Ar savu agresivitāti, ātro vairošanos un izturību pret vides kvalitātes izmaiņām apdraud vietējās sugas.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Var izmantot pārtikā, tādēļ vēžus drīkst ķert atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Nepārnest no vienas ūdenstilpes uz citām.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Vismazākais vēzis Latvijā.

PAZĪMES
Vidēja lieluma zilgani vai sarkanīgi brūns  7–13 cm garš vēzis. Ķermenis gluds, bez dzeloņiem. Spīles masīvas un strupas. Raksturīgā pazīme – liels, gaišs plankums pie spīļu atvēruma savienojuma vietā. Dzīvo upēs, ezeros, drenāžas kanālos, kā arī var būt sastopams iesāļos ūdeņos. Rok alas. Visēdājs, kura barība ir ļoti daudzveidīga, ieskaitot citas vēžu sugas. Novērojams kanibālisms.

IZCELSME
Ziemeļamerika – ASV ziemeļrietumi un Kanāda.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Izplatījies introducējot vai nesankcionēti ielaižot, kā arī dabiskā veidā pa upju-kanālu tīklu.
Eiropā pirmo reizi ievests Zviedrijā 1959. gadā no Kalifornijas. Suga veiksmīgi tika introducēta vietās, kur vēžu mēra rezultātā bija iznīkušas platspīļu vēža Astacus astacus populācijas. Amerikas signālvēzis Latvijā apzināti ievests 1983. gadā, jo strauji samazinājās vietējo vēžu krājums. 

IETEKME
Apdraud vietējo platspīļu vēzi Astacus astacus, jo pārnēsā vēžu mēri, pret kuru pats ir imūns. Ietekmē bentisko organismu sabiedrības ūdenstilpēs.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Var izmantot pārtikā, vēžus drīkst ķert atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Nepārnest no vienas ūdenstilpes uz citām.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Amerikas signālvēzis sastopams 27 Eiropas valstīs un reģionos.

PAZĪMES
Vidēja lieluma (vidēji 15–20 cm) saldūdens bruņurupucis. Galvenā pazīme – dzelteni vai sarkani plankumi galvas abās pusēs. Bruņurupuča bruņas un āda ir no olīvzaļas līdz brūnai ar dzeltenām svītrām vai plankumiem. Tēviņi parasti ir mazāki par mātītēm ar garākam astēm un nagiem.
Dzīvo saldūdeņos – upēs, grāvjos, purvos, ezeros un dīķos. 
Visēdājs, kas pārtiek galvenokārt no dažādiem dzīvniekiem – zivīm, abiniekiem, gliemjiem. 

IZCELSME
ASV dienvidaustrumu daļa un Meksikas ziemeļu daļa. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Neapdomīgi izlaižot no mājas terārijiem savvaļā. Latvijas ūdenstilpēs konstatēts 2005. gadā. 

PĀRKĀPUMI
Var apdraudēt Latvijā ļoti reto Eiropas purva bruņurupuci Emys orbicularis. Tā parādīšanās purva bruņurupuču apdzīvotajās vietās var novest pie šo sugu konkurences par barību, sildīšanās un olu dēšanas vietām.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Neizlaist savvaļā mājas terārijos turētus bruņrupučus. Izvērtēt bruņurupuču iegādes nepieciešamību!

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Sarkanausu bruņurupucim ir slikta dzirde, bet laba redze un tie labi izjūt vibrācijas.

PAZĪMES 
Krabis, kura galvkrūšu vairogs jeb karapakss ir kvadrātveidīgs. Tā izmērs var sasniegt 20 cm. Krāsa var būt no tumši zaļganbrūnas līdz sarkanīgi brūnai. Spīles īsākas par ejkājām. Raksturīga pazīme – spīles klāj apmatojums ar tumšiem matiņiem. 
Sastopams jūras piekrastē, piejūras ezeros un upju grīvās. Parasti dzīvo 10–15 m dziļumā un piekrastē rok 0,5 m dziļas alas. 
Visēdājs – barojas ar augiem, aļģēm, zivīm un bezmugurkaulniekiem. Suga ir ļoti izturīga pret ūdens piesārņojumu un apkārtējās vides izmaiņām.

IZCELSME 
Mērenie un tropu ūdeņi starp Vladivostoku un Dienvidķīnu, ietverot Japānas piekrasti, Taivānu un Koreju.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Izplatās galvenokārt ar kuģa balasta ūdeņiem, kā arī aktīvi migrējot, jo ir konstatēts, ka dabīgajā izplatības areālā īpatņi ir pārvietojušies pat 1400 km lielā attālumā. Eiropā pirmo reiz konstatēts 1912. gadā, bet Baltijas jūrā –1930. gadā. Iespējams, tas migrējis no upēm Ziemeļjūras baseinā uz Baltijas jūru.

IETEKME
Iespējams, apdraud vietējās bezmugurkaulnieku sugas un pārnēsā slimības un parazītus. Var sekmēt citu svešzemju sugu (gliemeņu, nemotožu, vēžveidīgo) izplatību, kas apdzīvo matiņiem klātās cimdiņkrabja spīles. Latvijā tas bojā zivju tīklus un apēd vai apgrauž tajos esošās zivis.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Noķerot Ķīnas cimdiņkrabi, nelaist to atpakaļ ūdenī.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Ķīnas cimdiņkrabja nosaukums daļēji cēlies no tā, ka tā spīles klāj matiņi, kas rada iespaidu, ka krabim ir uzvilkti cimdi.

PAZĪMES
Neliela jūrasgrunduļu dzimtas zivs. Garumā var sasniegt 25 cm, svarā – 80 g. Ķermenis ieapaļi iegarens ar samērā lielu galvu, uz āru izvirzītām acīm un biezām lūpām. Ķermeņa krāsojums raibs ar dzeltenīgi pelēku pamattoni, kuru klāj dažāda lieluma, formas un krāsas plankumi. Īpašā pazīme – izteikti melns punkts uz pirmās muguras spuras. Nārsta periods ilgstošs – no maija līdz septembrim. 
Apaļais jūrasgrundulis ir plastiska zivju suga, kas var dzīvot gan jūrā, gan saldūdenī (upēs un ezeros). Priekšroku dod sekliem, iesāļiem ūdeņiem. Pieaugušas zivis apdzīvo smilšaini akmeņainus substrātus, gliemeņu “bedres” un piekrastes zonas līdz 20 m dziļumam. Iztur plašas temperatūras svārstības un ir samērā izturīgas pret skābekļa trūkumu.
Plēsīgs visēdājs, galvenokārt pārtiek no  grunts gliemenēm, tārpiem, zivju ikriem, barojas  arī ar citu zivju sugu mazuļiem.

IZCELSME
Ponto-Kaspijas reģions – ietver Kaspijas, Melnās, Azovas jūru baseinus.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Izplatās ar balasta ūdeņiem vai aktīvi migrējot pa upēm un kanāliem, kas savieno Ponto-Kaspijas reģionu ar Baltijas jūru. Baltijas jūrā pirmo reizi konstatēts 1990. gadā Gdaņskas līcī, savukārt Latvijas piekrastē pirmo reizi atrasts 2004. gadā pie Liepājas, bet pēc gada noķerts Rīgas līcī.

IETEKME
Ir ļoti agresīvi un teritoriāli. Ietekmē barības ķēdes – apdraud vietējās sugas un patērē vietējo sugu barības resursus, piemēram, izēd gliemenes.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Latvijā apaļais jūrasgrundulis ir rūpnieciskās zvejas suga un iecienīts piekrastes makšķerēšanas loms, īpaši no moliem. Drīkst makšķerēt bez licences un izmantot pārtikā. 

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Tēviņi veido nārsta ligzdas un tās apsargā. 
Vēdera spuras ir saaugušas kopā un veido piesūcekni, ar ko zivs var piestiprināties cietam substrātam.

PAZĪMES
Gliemene, kuras čaula ir garena, trīsstūrveida un salīdzinoši plāna. Čaulas krāsa ir no zaļganas līdz brūnai. Raksturīga pazīme ir tumšas un gaišas zig-zag svītras čaulas krāsojumā. Parasti gliemenes čaula ir 1 līdz 3 cm gara, bet var sasniegt pat 5 cm. Piestiprinās pie cieta substrāta (akmeņiem, nogrimušiem kokiem, transporta korpusiem, moliem, gliemju čaulām u.c.) un veido kolonijas.
Dzīvo stāvošās vai lēni tekošās ūdenstilpēs ar smilšainu vai akmeņainu substrātu. Pārsvarā apdzīvo saldūdeņus, tomēr var dzīvot arī lagūnās un jūras līčos ar zemu sāļumu.
Barojas, atfiltrējot no ūdens dažādus sīkus organismus.

IZCELSME
Ponto-Kaspijas reģions – ietver Kaspijas, Melnās, Arāla jūru baseinus.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Ieceļojusi ar kuģu balasta ūdeņiem kāpura formā. Var migrēt arī ar peldošu veģetāciju vai sanesumiem, piemēram, pa straumi peldošiem kokiem.
Eiropā un Baltijas jūras dienvidu daļā, tai skaitā Latvijā, sastopama kopš 19. gs. sākuma. Tai strauji izplatīties palīdzēja izraktie kuģu ceļu kanāli, kas savieno Melnās jūras baseina upes ar Baltijas jūras baseinu.

IETEKME
Aizņem vietējām gliemeņu sugām piemērotās dzīvotnes un konkurē par barību. To kolonijas aizaudzē un nosprosto ūdens caurules (piemēram, ūdens sūknēšanas iekārtās, dzesēšanas sistēmās, zivjaudzētavās). Beigto gliemeņu sadalīšanās paātrina metāla konstrukciju eroziju, kas ietekmē dzeramā ūdens kvalitāti un elektrostacijās bojā ūdens dzesēšanas iekārtas.

KO MĒS VARAM DARĪT? 
Šobrīd nav atrasta efektīva, videi draudzīga metode gliemeņu apkarošanai.
Vietējās putnu, zivju un vēžu sugas var samazināt daudzveidīgo sēdgliemeņu skaitu, bet ietekme ir īslaicīga. Apaugušajās vietās tās var fiziski vai mehāniski apstrādāt – nolasīt, nokasīt, noskalot ar augstspiediena strūklu, izmantot karstā ūdens apstrādes metodi vai sasaldēšanu, kā arī izmantot pretapaugšanas pārklājumus. Tiek izmantotas arī ķīmiskās metodes, bet tās iedarbojas uz visiem dzīvajiem organismiem, tādējādi iznīcinot arī sēdgliemeņu dabiskos ienaidniekus. 

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Gliemeņu blīvums vienā kvadrātmetrā var būt ap 40 000 īpatņu.

PAZĪMES
Sēdošs vēžveidīgais, kura čaula ir veidota no sešām baltām vai gaišām kaļķa plātnēm, kas atgādina nošķeltu konusu un pilnībā nosedz ķermeni.  

Ķermeņa izmērs ir no 0,6 līdz 2 cm, un tas atkarīgs no jūras sāļuma – jo sāļāks ūdens, jo lielāka jūraszīle. Hermafrodītisks dzīvnieks. Pieaugusi tā dzīvo vienā vietā, piestiprinājusies cietam substrātam uz jūras grunts no 0,5 līdz pat 90 m dziļumā. Tās apmetas uz dažādiem zemūdens priekšmetiem: akmeņiem, koka pāļiem un gliemeņu čaulām, veidojot blīvus apaugumus. 
Jūraszīle spēj pielāgoties dažādiem vides apstākļiem, tāpēc sastopama gan saldūdenī, piemēram, upju grīvās, gan ļoti sāļā ūdenī. Tā spēj paciest augstu piesārņojuma līmeni.

Barojas caur čaulas atveri, izbīdot pušķim līdzīgas smalkas, skropstainas kājiņas, kuras no ūdens izfiltrē planktonu – ūdenī brīvi peldošus nelielus organismus.

IZCELSME
Iespējams, Ziemeļamerika, tomēr līdz šim īstā izcelsmes vieta vēl nav noskaidrota.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Jūraszīle Baltijas jūrā pirmo reizi konstatēta 19. gs vidū. Izplatās ar kuģu palīdzību, piestiprinoties pie to korpusiem.

IETEKME
Veidojoties lielām daudzslāņu kolonijām uz ostā esošiem kuģu korpusiem, ievērojami samazinās  kuģu pārvietošanās ātrums un palielinās degvielas patēriņš. Piestiprinoties uz gliemeņu čaulām, tās nelabvēlīgi ietekmē to attīstību.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Apauguma veidošanās novēršanai izmanto indīgas pretapauguma krāsvielas, ar kurām pārklāj dažādus iegremdējamos priekšmetus un konstrukcijas, tomēr šādu krāsvielu lietojums ir kaitīgs, jo atstāj negatīvu ietekmi uz ūdenī mītošajiem organismiem un uz ekosistēmu kopumā. 

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU  
Parastā jūraszīle bija 2014. gada bezmugurkaulnieks Latvijā.

PAZĪMES 
Spānijas kailgliemeži ir liela izmēra gliemeži, to ķermeņa garums var sasniegt 10–15 cm, krāsojums ir no oranža (kā apelsīnu miza) līdz ogļu melnam, visbiežāk netīri brūnganoranža. Augusta vidū tie sasniedz dzimumbriedumu, kad sākas pārošanās laiks, kas ilgst apmēram mēnesi. Pēc tam sākas olu dēšana, kas ilgst līdz dzīvnieks iet bojā. Olas dēj mitrās vietās augsnē vai komposta kaudzēs, kā arī zem dažādiem priekšmetiem. Aktīvs vakarā, naktī un no rīta. Lietainā un vēsā laikā aktīvs arī dienā. Ziemo mazuļu stadijā. Dzīves ilgums ir aptuveni viens gads.
Barojas pamatā ar augu lapām, var ēst arī nobiras un bojā gājušus dzīvniekus, arī savainotus gliemežus un sliekas.

IZCELSME 
Dabiskais izplatības apgabals — Ibērijas pussala un Francijas dienvidi, citās vietās (arī Latvijā) suga ir ievesta. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Izplatās galvenokārt cilvēka darbības rezultātā – ar augu stādāmo materiālu, kuram pie saknēm var būt gan kailgliemeži, gan to olas, kā arī importējot dārzeņus. Uz dabiskām apkārtnes dzīvotnēm aizkļūst, augot populācijai.
Pirmo reizi Eiropā ārpus sugas dabiskā areāla Spānijas kailgliemezis konstatēts 1972. gadā Austrijā, un šobrīd tas sastopams gandrīz visā Eiropā. Baltijas valstīs suga pirmo reizi konstatēta 2008. gadā Igaunijā, 2009. gadā Latvijā un 2012. gadā Lietuvā. Latvijā zināmas 57 vietas, kur suga ir sastopama.

IETEKME
Savairojoties lielā skaitā, kailgliemeži var būtiski apdraudēt vietējās augu sugas, gan apēdot tās, gan pārnēsājot dažādas augu slimības. Centrāleiropā šis ir viens no visnopietnākajiem lauksaimniecības kaitēkļiem.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Lai neizplatītu Spānijas kailgliemezi, būtu jāstāda kailsakņu stādi, jo uz to saknēm var labi redzēt, vai nav kas pielipis. Stādot stādus, kuru saknes ir substrātā, vajadzētu stādu ar visu augsni ievietot aizvākojamā traukā ar ūdeni tā, lai augs būtu pilnībā nosegts, un atstāt uz diennakti.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Vienā kailgliemeža dējumā var būt ap 120 olām, kuru apaugļošanā ir izmantoti gan paša (pašapaugļošanās), gan citu kailgliemežu spermatozoīdi.  
 

PAZĪMES 
Vidēja izmēra gliemezis ar saplacinātu čaulu. Tās augstums līdz 10 mm, platums līdz 20 mm. Čaulai ir 5–6 vijumi ar samērā seklu šuvi. Naba ir ¼ no čaulas platuma. Ieeja noapaļoti eliptiska bez lūpas. Čaula balta ar vai bez vairākām brūnām joslām. Ķermenis gaišs.
Dzīvo atklātās vietās ar zemu veģetāciju – pļavās, zālienos.
Barojas ar augu izcelsmes barību. 

IZCELSME 
Dabiskais izplatības apgabals ir Centrāleiropa un Dienvidaustrumeiropa līdz rietumu Ukrainai un Moldāvijai, kur apdzīvo stepes. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Latvijā suga nonākusi pagājušā gadsimta otrajā pusē, pirmo reizi konstatēta 80. gadu beigās. Ienākusi un izplatās ar dzelzceļa pārvadājumiem.

IETEKME
Jaunajās teritorijās spēj ātri izveidot lielas populācijas. Potenciāli bīstama, jo izplata augu slimības. Nokļūstot dabiskās dzīvotnēs, izmaina to raksturīgo izskatu.

KO MĒS VARAM DARĪT?
No dzelzceļu uzbērumiem, stacijām, zālājiem un citām vietām, kur suga jau sastopama, neņemt dzīvus īpatņus, nepārnest un neizlaist vietās, kur šī suga nav sastopama.

PAZĪMES 
Liela izmēra kailgliemezis, ķermeņa garums, pilnībā izstiepjoties, var sasniegt 20 cm. Ķermeņa pamatkrāsa ir pelēcīgi brūna vai pelēka ar vairākām tumšām gareniskām joslām uz muguras, kas atsevišķiem īpatņiem var būt ar pārtraukumiem un izskatīties kā plankumu rindas. Mantija parasti tumšāka ar dažāda izmēra neregulāras formas plankumiem. Taustekļi sarkanbrūnā krāsā. Uz muguras, ķermeņa pakaļējā daļā, ir ķīlis, kura garums ir apmēram 1/3 no attāluma starp mantiju un asti. Ādas kārpiņveida izcilnīši samērā mazi. Pēda gaiša, vienkrāsaina. Gļotas bezkrāsainas, caurspīdīgas. Krāsojuma un plankumainības varianti ir ļoti dažādi – nav divu vienādu īpatņu.
Dzīvo dārzos, parkos, kapos, māju pagrabos, dažreiz arī pieliekamajos un siltumnīcās.
Pamatā barojas ar bojā gājušiem vai mirstošiem augiem (dzīvus un veselīgus augus ēd reti), sēnēm, aļģēm, ķērpjiem, ēd arī savainotus un mirstošus vai bojā gājušus dzīvniekus, fekālijas. 

IZCELSME 
Dabiskais izplatības apgabals ir Rietumeiropa, Dienvideiropa un, daļēji, Centrāleiropas kalnainie apgabali, kā arī Ziemeļāfrika. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Izplatās ar stādāmo materiālu, dārzeņu pārvadājumiem u.tml. Dabiskā veidā neizplatās. Latvijā suga zināma jau ilgāk kā gadsimtu.

IETEKME
Rāpojot var ar gļotām pārnest augu slimības no slima auga uz veselu. 

KO MĒS VARAM DARĪT?
Apzināti nepārvest un neizlaist teritorijās, kurās tas nav sastopams.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Mantijas dobumā atrodas zivs zvīņai līdzīgs čaulas rudiments. 
Pārojas, pakaroties gļotu pavedienā. Pārošanās laikā izbīdītais penis pārsniedz ķermeņa garumu.

PAZĪMES 
Vidēja izmēra gliemezis, kura čaulas augstums ir līdz 22 mm, platums līdz 28 mm. Tā ir lodveida ar konisku vītņojumu un seklu šuvi. Naba līdz pusei aizsegta ar lūpu. Čaula samērā bieza, tās ieeja noapaļota un ar lielu, baltu lūpu. Krāsa dzeltenīga, dzeltenīgi zaļa līdz brūnai, klāta ar sīkiem, gaišiem lāsumiem. Pēdējā vijuma perifērijā tumši brūna josla. Čaulas virsma gluda, nedaudz spīdīga ar smalku svītrojumu. Ķermenis tumšs, gandrīz melns.
Dzīvo dārzos, parkos, kapos, mežos un krūmājos, var būt sastopami arī mitrās pļavās, ceļmalās u.c.
Pamatā barojas ar augošiem augiem, bet ēd arī nobiras, bojā gājušus dzīvniekus, fekālijas. 

IZCELSME 
Dabiskā izplatība ir Centrāleiropa un Ziemeļrietumeiropa. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Latvijā, domājams, nonācis pagājušā gadsimta vidū un pēc tam strauji izplatījies. Tagad sastopams visā valsts teritorijā, izņemot pilnīgi dabiskus, cilvēka darbības maz skartus mežus.
Pamatā izplatās cilvēka darbības rezultātā – ar augu stādāmo materiālu, kuram pie saknēm var būt gan gliemeža olas, gan arī paši dzīvnieki. Uz dabiskiem apkārtnes dzīvotnēm aizkļūst, augot populācijai.

IETEKME
Jaunajās teritorijās spēj ātri izveidot lielas populācijas, ar savu masveidīgumu pamatīgi nograuž augus (vietām var būt tā, ka visam augam paliek tikai skeletētas lapas), konkurē ar vietējām sugām, nopietns kaitēklis.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Visur, kur sastopams – nolasīt un pēc iespējas vairāk iznīcināt.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Pirms nepilniem 40 gadiem Latvijā bija zināma tikai viena atradne, tagad sastopams gandrīz visā teritorijā. 

PAZĪMES
Vaboles ir līdz 12 mm garas, tām ir dzelteni spārni ar 10 melnām svītrām, kas atspoguļojas arī šī kukaiņa zinātniskajā nosaukumā decemlineata. Kāpuri ir līdz 16 mm gari, drukni, sarkani līdz oranždzelteni. 
Vaboles izlido pavasarī un dēj olas kartupeļu lapu apakšpusē grupās pa 30–40, kopā viena mātīte var izdēt 400–800 olas. Izšķīlušies kāpuri uzturas vienkopus un grauž kartupeļu lapas. Kāpuru attīstība ilgst 16–34 dienas, tad tie iekūņojas augsnē. Vaboles izkūņojas augusta sākumā un barojas ar kartupeļu un tomātu lapām. Vaboles pārziemo augsnē ap 30 cm dziļumā. Gadā attīstās 1 paaudze.

IZCELSME
Ziemeļamerika. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Kukainis 19. gs beigās pirmo reizi konstatēts Eiropā, Lielbritānijā. Masveidā šī suga Eiropā sāka izplatīties Pirmā pasaules kara laikā Francijā. Latvijā pirmo reizi konstatēta 1958. gadā, domājams, tā ieceļojusi gar Baltijas jūras piekrasti no Polijas.

IETEKME
Vabole un kāpuri galvenokārt pārtiek no kartupeļu lakstiem, vaboles barojas arī ar tomātu un citu nakteņu dzimtas augu lakstiem. 

KO MĒS VARAM DARĪT?
Kartupeļu lapgrauzim Latvijas apstākļos nav nozīmīgu dabisko ienaidnieku, tāpēc skaitu regulē zema temperatūra ziemā. Cilvēks var ietekmēt šo sugu, mainot augu seku. Ja suga konstatēta nelielā platībā, jāsavāc kartupeļu lapgrauža kāpuri, pieaugušās vaboles un olu dējumi, tomēr lielās platībās efektīvi ir tikai ķīmiskie līdzekļi.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU  
Pavasarī vaboles var nolidot vairākus desmitus kilometru, lai atrastu kartupeļus, uz kuru lapām uzdēt olas.