Materiālā „Biežāk uzdotie jautājumi par sēnēm” (2019. gads.) apkopoti muzeja mikoloģēm Initai Dānielei un Diānai Meierei daudzu gadu garumā 11 biežāk uzdotie jautājumi.
Interesanti, ka ierasto jautājumu klāstu par sēņu lietošanu uzturā papildina arī jautājumi par dažādu, šķietami līdzīgu sēņu sugu atšķiršanu. Piemēram, kā atšķirt atmatenes no mušmirēm un kā atšķirt balto bērzlapi no krimildēm. Izrādās, ka viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem ir par celmenēm, to atšķirībām un izmantošanu.
Materiālu bukleta formātā var iegādāties muzeja kasē muzeja darba laikā.
Fotogrāfijas: Inita Dāniele un Diāna Meiere
Kas ir šī sēne un vai to var ēst?
Tāds ir Latvijas Nacionālā dabas muzeja sēņu speciālistiem – mikologiem – visbiežāk uzdotais jautājums, parasti kopā ar sēnes paraugu vai e-pastā atsūtītu fotogrāfiju. Dabas muzeja darbiniekiem tā ir ikdiena, bet īpaši ikgadējo sēņu izstāžu laikā, kad apmeklētāji aicināti ne tikai iepazīt muzeja darbinieku savāktās sēnes (parasti ne mazāk kā 250 dažādas sugas), bet arī jautāt par pašu atradumiem. Jautāt par sēnēm Latvijas Nacionālajā dabas muzejā var ne tikai sēņu izstādes laikā, bet visu gadu. Vislabāk ir atnest svaigu sēni vai tās daļu vai atsūtīt detalizētas fotogrāfijas, parādot sēni gan no augšas, gan apakšas, gan kopskatu. Nereti svarīga ir smarža, garša, krāsas izmaiņas, sēni aizskarot, kā arī atrašanas vieta, tuvumā augošie koki un citi augi. Jo pilnīgāka būs informācija par atrasto sēni, jo vieglāk būs noteikt tās sugu.
Uzdot jautājumus par sēnēm un meklēt palīdzību sēņu noteikšanā var visu gadu pie Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikologiem klātienē vai zvanot pa tālruni 67356036, sūtot attēlus uz muzeja epastu ldm@ldm.gov.lv vai uz Dabas muzeja Facebook kontu.
Ko nozīmē “neēdamas sēnes”? Tās taču nav indīgas!
Sēnes var būt neēdamas ne tikai indīguma, bet arī sliktas garšas, nepatīkamas smakas, sīkstuma vai sīko izmēru dēļ. Ar tām var sabojāt ēdienu, bet ne nopietni saindēties. Neēdamas ir arī vecas un kāpuru bojātas sēnes.
Kāpēc kailās mietenes ir indīgas?
Kailās mietenes satur toksīnus, kas izraisa eritrocītu sabrukšanu (hemolīzi), aknu un nieru darbības traucējumus; konstatēts, ka indīgās vielas organismā uzkrājas, tādēļ pēkšņi var saslimt cilvēki, kas gadiem šo sēni lietojuši uzturā. Lietojot nevārītu, iespējami pat nāves gadījumi.
Vai taisnība, ka cūcenes nedrīkst ēst?
Ar cūceņu vākšanu pārāk aizrauties nevajadzētu, jo Somijā un Zviedrijā konstatēts, ka cūcenes satur mutagēnu vielu, kas var izraisīt vēzi. Ja nespējat pilnībā atteikties no savā iemīļotajām sēnēm, ieteicams vismaz nokasīt no cepurītes virsmas sveķaino, gļotaino virsējo slāni, jo pastāv uzskats, ka tieši tur koncentrējas kaitīgās vielas.
Kā atšķirt krimildes no baltajām bērzlapēm?
Visām krimildēm (izņemot saldo) raksturīga balta, ieliekta cepurīte ar ieritinātu malu, nemainīgi balta, ļoti sīva piensula. Baltajai bērzlapei piensulas nav.
Kāpēc dažas bērzlapes ir neēdamas?
Bērzlapju vidū nav bīstamu indīgu sēņu, lielākā daļa ir ēdamas. Bērzlapes ar maigu garšu cepamas bez iepriekšējas novārīšanas, nedaudz sīvās vai rūgtenās jānovāra, bet ļoti sīvās nav ēdamas, jo var izraisīt gremošanas traucējumus. Nav jābaidās bērzlapes mežā nogaršot. Tieši garša, cepurītes un sporu masas krāsa ir svarīgākās bērzlapju noteikšanas pazīmes.
Vai pēc garšas vai smaržas var pateikt, vai sēne ir ēdama?
Nevar. Daudzām indīgām sēnēm var būt laba garša un smarža. Visindīgākā sēne – zaļā mušmire smaržo pēc medus un garšo pēc riekstiem.
Kā pazīt celmenes?
Parastajai celmenei ir sīkas, tumšas zvīņas uz gaišas cepurītes un uz kātiņa gredzens.
Uz celmiem aug arī citas sēnes, piemēram, mainīgā pacelmene (krieviski saukta par vasaras celmeni); tai ir gluda divkrāsaina cepurīte, kātiņš zem gredzena zvīņains.
Samtainajai ziemenei jeb ziemas celmenei cepurīte ir medus dzeltena, kātiņš tumši brūns, apakšdaļā klāts ar brūniem, samtainiem matiņiem.
Ēdamajai dūmainajai sērsēnei ir pelnu pelēkas lapiņas, bet vāji indīgajai rūgtajai sērsēnei ir zaļganas lapiņas un rūgta garša. Neēdama rūgtās garšas dēļ ir arī ķieģeļsarkanā sērsēne, kurai raksturīga ķieģeļsarkana cepurīte.
Vai visas bekas ir ēdamas?
Par bekām sauc sēnes, kurām sporas veidojas stobriņos cepurītes apakšpusē. Lielāko daļu beku var cept bez iepriekšējas novārīšanas. Pirms cepšanas jānovāra raganu beka. Rūgtās garšas dēļ neēdama ir parastā žultsbeka un dažas ļoti retas beku sugas. Vāji indīga ir ļoti reti sastopamā velna beka.
Kas ir tās skaistās zeltainās bekas, kas vasarā masveidā aug piejūras mežos?
Dzīslkāta beka ir Ziemeļamerikas suga, kas tikai 20. gs. beigās konstatēta arī Eiropā – pirmo reizi Kuršu kāpā Lietuvā. Latvijā pirmo reizi reģistrēta 2013. gada rudenī.
Lielākoties tā atrasta ne tālāk kā 1 km no krasta, bet ir ziņas arī par atradumiem 25-50 km attālumā no jūras, atsevišķos gadījumos – arī krietni tālāk (Daugavpils apkārtnē). Sēne ir ēdama un cepama bez vārīšanas.
Kā atšķirt atmatenes no mušmirēm?
Atmatenēm lapiņas sākumā ir sārtas vai pelēcīgas, vecumā gandrīz melnas. Mušmirēm lapiņas ir nemainīgi baltas. Visbiežāk par atmateni notur nāvējoši indīgo balto mušmiri.
Agaricus silvaticus un baltā mušmire (nāvējoši indīga) Amanita virosa