Gada dzīvnieks

Dzimta: briežu Cervidae

Kārta: pārnadžu Artiodactyla

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Stirna ir mazākais briežu dzimtas dzīvnieks Latvijā. Pieaugušu dzīvnieku ķermeņa garums ir 107–127 cm, augstums skaustā 65–84 cm. Ķermeņa svars ir 20–30 kg. Ķermenis salīdzinoši īss, ar garu kaklu, un augstums skaustā ir mazāks par augstumu ķermeņa pakaļdaļā. Laukums ap purnu ir melnā krāsā, lūpas un zods ir balti. Aste īsa 1,5–3 cm, ap to ir balta apmatojuma laukums, ko sauc par spoguli. Mātītēm spogulis ir sirds formā, bet tēviņiem nieres formā. Vasarā apmatojums rūsgans, bez pavilnas, bet ziemā – gaiši pelēkbrūns ar biezu pavilnu. Jaundzimušu mazuļu apmatojums ir rūsgans ar gaišiem plankumiem. Ragi ir tikai stirnu tēviņiem, un tie ir stāvi un samērā īsi 16–23 cm. Ragi tiek mainīti katru gadu.

Dzīves vieta

Stirna ir bieži sastopama un plaši izplatīta visā Latvijas teritorijā. Stirnas izvēlas ļoti dažādas dzīves vietas: mežus, pļavas, lauksaimniecības zemes, piemājas dārzus un pilsētas parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētu teritorijās.

Dzīvesveids

Stirnas ir nometnieki, kas apdzīvo noteiktu teritoriju, un nav ļoti sabiedriskas. Dzīvo pa vienam, mātītes ar mazuļiem vai nelielās grupās, rudenī mēdz apvienoties lielākos baros.

Stirnas aktīvākais laiks ir krēslas stundās, vakaros un no rīta. Ja stirnu izbiedē, tā rej kā suns.

Katram stirnu tēviņam ir sava teritorija, kuru iezīmē ar sekrētu no pieres dziedzeriem. Pieauguši tēviņi ir vientuļnieki, un tikai riesta laikā meklē sev pāri. Riesta laiks ir jūlijā–augustā, un tad starp tēviņiem norisinās riesta cīņas. Spēcīgākajam tēviņam var būt vairākas mātītes.

Stirnu mātītēm maija beigās, jūnija sākumā parasti dzimst viens vai divi, retāk trīs, mazuļi. Stirnas mazuļa kažoks ir plankumains, lai labi maskētos apkārtējā vidē. Māte mazuli parasti atstāj vienu, un mazulis guļ nekustīgi, lai netiktu pamanīts. Stirna to atnāk pabarot, un pārējā laikā neuzturas blakus, lai nepievilinātu plēsējus. Sajūtot draudus, stirnas mazulis nelec kājās un nebēg, bet mēģina būt nepamanāms. Ja atrodi stirnas mazuli, netuvojies un neaiztiec to, bet pēc iespējas ātrāk dodies prom!

Stirnas ir augēdājas, uzturā izmanto vairāk nekā 250 augu sugu. Pamatā ēd dažādus lakstaugus, koku un krūmu zarus, atvases, lapas un pumpurus un sīkkrūmus. Reizēm mielojas arī ar papardēm, ķērpjiem, sēnēm un ozolzīlēm, labprāt našķojas arī ar cilvēka dārzu un parku stādījumiem, un lauksaimniecības sējumiem. Stirnas ir atgremotājas – apēsto barību norij gandrīz nesakošļātu. Vēlāk, atpūtas brīžos, norīto barību atrij un rūpīgi sakošļā. Pēc tam gremošanas process tālāk turpinās kuņģī.

Stirnu dzīves ilgums ir 7–12 gadi. To dabiskie ienaidnieki ir vilki, lūši, klejojoši suņi, bet mazuļiem – arī lapsas, meža cūkas un lielie plēsīgie putni.

Stirnas ir medījamais dzīvnieks.

Stirnas ir Latvijā visbiežāk sastopamie pārnadžu kārtas dzīvnieki.

Pēdas dabā

Stirnas klātbūtni dabā var konstatēt pēc pēdu nospiedumiem augsnes virskārtā vai sniegā, ekskrementiem, stirnas izveidotām atpūtas vietām un apkostiem koku un krūmu zariem vai ragu berzēšanas vietām.

Izmantotie avoti:

G. Kampe-Pērsone, 2017. Latvijas zīdītāji. Rīga, „Zvaigzne ABC”.
E. Tauriņš, 1982. Latvijas zīdītājdzīvnieki. Rīga, „Zvaigzne”.
Wilson, D.E., Mittermeier, R.A., 2011.Handbook of the Mammals of the World, vol.2 Hoofed Mammals. “Lynx Edicions”, Barcelona.

Dzimta: ķirzaku Lacertidae

Kārta: ķirzaku Lacertilia

Klase: rāpuļu Reptilia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Ķirzaku āda klāta ar ragvielas zvīņām. Briesmu gadījumā ķirzakas nomet asti, ko sauc par autotomiju. Pēc nomešanas aste ataug, bet tā ir mazāka. Ķirzakām raksturīga šķelta mēle, kas kalpo kā garšas, ožas un taustes orgāns. 

Latvijā sastopamas divas klasiskās ķirzakas jeb ķirzakas ar kājām.

Pļavas ķirzaka ir mazākā un tievākā no abām šīs dzimtas pārstāvēm Latvijā. Tās garums ar asti ir līdz 12 cm, retos gadījumos – līdz 17 cm. Pieaudzis īpatnis ir brūns ar melniem plankumiem uz muguras, vēdera krāsojums atšķiras starp dzimumiem – mātītēm bāli dzeltens, bet tēviņiem oranžs (vairošanās periodā tas var būt īpaši košs). Atšķirībā no sila ķirzakas, lielai daļai pļavas ķirzaku uz sāniem ir tumšas joslas. Mazuļi ir ļoti tumši, gandrīz melni, ar bronzas mirdzumu.

Sila ķirzaka ir krietni lielāka un druknāka, sasniedzot pat 25 cm garumu. Pieaugušas mātītes ir pelēcīgas vai brūnganas ar plankumiem, to vēderi var būt bāli vai zaļi. Pieauguši tēviņi ir pelēcīgi vai brūngani, to muguras, tāpat kā mātītēm, ir klātas ar plankumiem. Vairošanās periodā tēviņu mugura var kļūt izteikti koši zaļa. Sila ķirzakas mazuļi ir brūni vai pelēkbrūni.

Ārpus vairošanās perioda abas ķirzakas var šķist līdzīgas, bet tās var atšķirt pēc plankumu raksta uz to muguras, kā arī zvīņu sakārtojuma uz priekšu no auss atveres. Pļavas ķirzakai ir viena lielāka zvīņa, bet sila ķirzakai – vairākas mazākas. Atšķiras arī izmēri un ķermeņa forma, - sila ķirzaka izaug lielāka un ir druknāka, savukārt pļavas ķirzaciņas ir samērā nelielas un slaidas.

Dzīvesveids

Ķirzakas ir poikilotermi jeb aukstasiņu dzīvnieki. Tas nozīmē, ka ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Tās bieži var novērot sildāmies saulē uz akmeņiem vai citām siltām virsmām. Ņemot vērā, ka abas ķirzakas ir aukstasiņu dzīvnieki, tām raksturīga aktivitāte dienā, kad gaisa temperatūra ir siltāka.

Šie dzīvnieki ziemā nevar būt aktīvi aukstuma un barības trūkuma dēļ, un laiku no oktobra līdz aprīlim pavada ziemas snaudā. Latvijā ķirzakas ziemo zem koku saknēm, ejās augsnes virskārtā, ēku pagrabos un tml. 

Ķirzakas savstarpēji sazinās, izmantojot vizuālos un smaržas signālus. Vidējais pļavas un sila ķirzaku dzīves ilgums ir 5–6 gadi.

Pļavas ķirzakas var dzīvot vienas vai nelielās grupās savā teritorijā, ko tās aizsargā, bet neiebilst pret citu sugu ķirzaku klātbūtni.

Sila ķirzakas ir teritoriālas un dzīves vietu no citiem savas sugas konkurentiem aizstāv pat vairākus gadus. Pļavas ķirzakas vasaras laikā 2–3 reizes met ādu. 

Vairošanās

Dzimumgatavību abas ķirzakas sasniedz pēc otrās ziemošanas, pārošanās notiek maijā.

Pļavas ķirzakas ir olu dzīvdzemdētājas (mazuļi izšķiļas olu dēšanas brīdī), citur pasaulē var arī dēt parastas olas. Grūsnība ilgst 70–90 dienas, mazuļi dzimst jūlijā–augustā. Vienā metienā ir 3–12 mazuļi (parasti 5–8), kuri piedzimstot ir aptuveni 3–4 cm gari. Starp pirmā un pēdējā mazuļa dzimšanu var būt pat nedēļu ilgs periods. Indivīdu dzimumu var noteikt tikai tiem sasniedzot briedumu. Mazuļi iegūst patstāvību dažu dienu laikā.

Sila ķirzakas tēviņi pārošanas laikā kļūst koši zaļi, tādējādi ļoti atšķiroties gan no mātītēm, gan pļavas ķirzakām. Mātītes jūnijā atrod siltu vietu smiltīs, noslēptu starp sūnām vai akmeņiem, un izdēj 6–10 iegarenas olas ar mīkstu apvalku. Olu inkubācijas periods ir 50–55 dienas, šajā periodā olas apdraud dažādi plēsēji, kas tās var iznīcināt. Mazuļi izšķiļas jūlija beigās–augusta sākumā, to kopgarums šajā laikā aptuveni 4–5 cm, līdz ziemas sākumam tie paaugas līdz aptuveni 8 cm.

Barība

Abas ķirzakas pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt kukaiņiem, zirnekļiem, nelieliem gliemežiem un sliekām. 

Dzīves vieta

Pļavas ķirzaka nav pārāk izvēlīga. Bieži novērojamas cilvēku tuvumā uz dažādām drupām, akmeņiem un citām saulē uzsilstošām virsmām. Tās var sastapt arī dažāda mitruma biotopos – purvos, pļavās, mežos un citur.

Sila ķirzakas izvēlas vietas ar smilšainu augsni – kāpas ar priedēm, mežmalas un izcirtumus, meža ceļus, saulainas nogāzes, elektrostigas. Līdzīgi kā pļavas ķirzaka, izvēlas sildīties uz akmeņiem, drupām un citām saulē sasildītām virsmām.

Abu sugu ķirzakām svarīgi ir arī slēpņi, piemēram, krūmi. 

Izplatība

Pļavas ķirzaka ir viena no pielāgoties spējīgākajām ķirzaku sugām pasaulē. Sastopama gandrīz visā Eiropā, izņemot dienvidus, un Ziemeļāzijā līdz pat Klusajam okeānam. Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā.

Sila ķirzakas dzīvo lielākajā daļā Eiropas teritorijas un Āzijas rietumos. Nevienmērīgi sastopama visā Latvijā, biežāk - teritorijās ar lielu smilšainu augšņu īpatsvaru un siltu klimatu, samērā lielas populācijas ir Latvijas dienvidaustrumu daļā un Pierīgā. Suga iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. 

Izmantotie avoti: 

Kas aug dabiskās pļavās? Kas dzīvo dabiskās pļavās? Ilustratīvs sugu noteicējs. Latvijas Dabas fonds. 2021.g.
https://www.latvijasdaba.lv/, https://animaldiversity.org/accounts/Zootoca_vivipara/, https://en.wikipedia.org/wiki/Sand_lizard

Dzimta: sermuļu (caunu) Mustelidae 

Kārta: plēsēju Carnivora 

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Zebiekste ir mazākais plēsēju kārtas pārstāvis, var sasniegt 20 cm garumu un 100 g svaru. Aste samērā īsa, nepārsniedz trešdaļu ķermeņa garuma. Vasarā zebiekste ir divkrāsaina: brūngana ar baltu vēderu, bet ziemā – balta. Dienvidu reģionos dzīvojošās zebiekstes visu gadu ir brūnas.Tai ir garens, lokans ķermenis un īsas kājas ar neievelkamiem nagiem. Tēviņi ir lielāki par mātītēm.

Dzīvesveids

Aktīva visu gadu. Zebiekste ir specializējusies sīko grauzēju un kukaiņēdāju  medībās, var savam medījumam sekot to pazemes alās. Medījot pārvietojas slēpti augājā, ziemā – zem sniega. Spēj nomedīt par sevi trīs līdz četras reizes lielākus dzīvniekus. Savu medījumu parasti nonāvē ar kodienu pakausī. Ja nomedī vairāk kā var apēst, veido barības krājumus. 

Ārpus vairošanās perioda dzīvo pa vienai. Riests parasti notiek pavasarī un vasaras sākumā. Pēc aptuveni mēnesi ilgas grūsnības piedzimst 4–7 mazuļi.
Zebiekstes teritorija ir 3–4 ha. 

Dzīves vieta

Mežs, lauksaimniecības zemes, upju piekrastes un apdzīvotas vietas. Atpūtai neizmanto pastāvīgu midzeni, bet gadījuma rakstura slēptuves: peļu alas, zaru kaudzes, tukšumus starp koku saknēm un akmeņiem u. tml. Latvijā zebiekste ir bieži sastopama. Piemērotās vietās labos barošanās apstākļos zebiekstu skaits var sasniegt 10 dzīvniekus uz kvadrātkilometru, sliktos – divi dzīvnieki uz km2.

Pēdas dabā

Zebiekstes klātbūtni dabā var konstatēt pēc pēdu nospiedumiem, kas visbiežāk novērojami sniegā. Pašu dzīvnieku dabā ieraudzīt ir liela veiksme.

Līdzīgās sugas

Latvijā sastopams zebiekstei līdzīgais sermulis. Tas ir augumā nedaudz lielāks, ar garāku asti, kurai vienmēr ir tumšs gals.

Izmantotie avoti: 

G. Kampe-Pērsone, 2017. Latvijas zīdītāji. Rīga, „Zvaigzne ABC”.

Dzimta: zaķu Leporidae

Kārta: zaķu Lagomorpha

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Zaķi ir vidēja izmēra dzīvnieki ar ievērojami garākām pakaļkājām, garām ausīm un īsu asti (ļipu). Kažoks biezs un mīksts, tā krāsa vasarā un ziemā ir atšķirīga. Atšķirībā no citiem zīdītājiem zaķveidīgo kārtas pārstāvjiem ir savdabīgs augšējo priekšzobu izkārtojums. Līdzīgi kā grauzejiem tiem ir divi lieli, kaltveidīgi priekšzobi, aiz kurim atrodas divi mazāki papildpriekšzobi, kādi nav citiem dzīvniekiem. Apkārtnē galvenokārt orientējās ar dzirdi, redze un oža attīstīta vājāk. Apmatojumu maina divas reizes gadā – rudenī un pavasarī.

Pelēkais zaķis: Lielākais dzimtas pārstāvis. Ķermeņa garums 55–68 cm, astes garums 10 cm, ausu garums 10–12 cm, svars 4–6,5 kg. Aste tikpat gara kā pakaļkājas pēda, ar melnu plankumu virspusē. Ja ausi noliec uz priekšu, tā sniedzas pāri purna galam. Ausu ārmalām raksturīgas melni brūnas apmales. Kažoks vasarā rūsganpelēks, ar baltu vēderu, ziemā arī sāni un pakaļkājas kļūst baltgani, muguras krāsa īpaši nemainās.

Baltais zaķis: Ķermeņa garums 45–65 cm, astes garums 8 cm, ausu garums 8–10 cm, svars 2–5 kg. Aste daudz īsāka kā pakaļkājas pēda, vasarā ir pelēcīgi balta, ziemā – pilnīgi balta bez tumša plankuma. Ja ausi noliec uz priekšu, tā knapi sniedzas līdz purna galam. Ausu apmalei balta svītra. Kažoks vasarā rūsganbrūns, ziemā pilnīgi balts, tikai ausu gali melni. 

Dzīves vieta

Abas zaķu sugas lielākoties dzīvo kā nometnieki, t.i. nemaina apdzīvoto vietu. 

Pelēkais zaķis: Kultūrainava, pļavas, lauki, mežmalas, birztalas. Lielos mežu masīvos sastopams reti.
Baltais zaķis: Plašos lapu koku un jauktos mežos ar biezu pamežu, sūnu purvu malās, izcirtumos, atklātās vietās uzturas nelabprāt. 

Dzīves veids

Zaķi ir aktīvi visu gadu, biežāk barojas krēslā un naktī. Parasti dzīvo pa vienam, vairāki zaķi kopā sastopami pārošanās laikā. Izbiedēts zaķis var skriet ar ātrumu 50 km stundā, skrējiena laikā līkumo. 

Vairošanās

Zaķiem var būt divi vai pat trīs mazuļu metieni gadā. Atkarībā no laikapstakļiem pirmais riests var notikt jau februārī un pirmie zaķēni piedzimst martā. Riesta laikā vairāki teviņi cīnās par mātīti. Šajā laikā zaķi ir aktīvi arī dienā. Vienā metienā var būt 1–9 mazuļi, parasti 3–5. Zaķēni piedzimstot ir labi attīstīti, apmatoti un redzīgi. Māte mazuļus atstāj vienus drīz pēc piedzimšanas, un ierodas vienu līdz divas reizes dienā, lai pazīdītu. Šāda uzvedība mazāk pievērš plēsēju uzmanību. Savvaļā zaķis var nodzīvot līdz 13 gadiem.

Barība

Zaķi izmanto ļoti daudzveidīgu augu izcelsmes barību. Vasarā tie pārsvarā ir dažādi lakstaugi, galvenokārt graudzāles, āboliņš un krustziežu dzimtas augi. Ziemā, it īpaši ar dziļu sniegu, barojas ar koku smalkajiem zariņiem un mizu.

Baltais zaķis kokaugu barību spēj izmantot labāk kā pelēkais zaķis.

Pazīmes dabā

Pelēkais zaķis: Pakaļkājas pēdas nospiedums 14–17 cm garš un 3–7 cm plats, priekškājas 6 cm garš un 3,5 cm plats. Tā kā zaķim pakaļkājas ir daudz garākas nekā priekškājas, skrējienā to pēdu nospiedumi atrodas pirms priekšķepu nospiedumiem. Ekskrementi ir noapaļoti, rieksta formas, ap 1,2 cm diametrā.

Baltais zaķis: Pakaļkājas pēdas garums 12–16 cm, platums 7–12 cm, priekškājas pēdas garums līdz 10 cm, platums līdz 10 cm. Baltā zaķa pēdu nospiedumi ir platāki kā pelēkā zaķa, jo pēdas ir apmatotas. Ekskrementi noapaļoti, nedaudz saplacināti, ap 1,2 cm diametrā.  

Zaķu izplatība

Izmantotie avoti: 

E.Tauriņš Latvijas zīdītājdzīvnieki 1982

https://www.csb.gov.lv/

http://en.wikipedia.org/wiki/European_hare

Dzimta: bebru Castoridae

Kārta: grauzēju Rodentia

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Latvijas lielākais grauzējs ar masīvu ķermeni, nelielu galvu un platu, plakanu asti. Svars var sasniegt 30 kg, ķermeņa garums līdz 100 cm, astes garums līdz 35 cm, tai ir lāpstveida forma. Kājas īsas, pakaļķepas ievērojami lielākas par priekšķepām, pirkstus ietver peldplēve. Nāsu atveres noslēdzamas. Arī ausis nirstot aizveramas, bet acis klāj caurspīdīgas mirkšķināmās plēves. Apmatojuma krāsa no gaišbrūnas līdz tumšbrūnai. Raksturīgi rupji akotmati un bieza pavilna. Bebram ir lieli kaltveida priekšzobi. Zobi aug visu mūžu un graužot pašuzasinās. Priekšzobi ir oranžā krāsā, jo emalja satur daudz dzelzs. Sakļaujot šķeltās lūpas aiz priekšzobiem, bebrs var grauzt arī zem ūdens.

Dzīves vieta

Dzīvo ar krūmiem vai mežu aizaugušu, lēni tekošu vai stāvošu ūdenstilpju piekrastēs. Nelielās upītēs būvē aizsprostus no nograuztiem kokiem. Midzeņus veido krastos izraktās alās vai pašu būvētās mājās no zariem un zemes. Izvairās no upēm ar strauju tecējumu un tikai ar skujkokiem apaugušiem krastiem. Savai darbībai izmanto arī aptuveni 20 m platas piekrastes joslas. 

Dzīves veids

Sastopams gan uz sauszemes, gan ūdenī. Saistīts ar konkrētu teritoriju, kuru iezīmē un aizsargā. Aktīvs visu gadu. Raksturīgs krēslas – nakts aktivitātes ritms. Vasarā ēd piekrastes un ūdens augus, ziemā – lapu koku mizu un zarus. Veido zaru krājumus ziemai. Dzīvo ģimenēs, bet reizēm sastopami pa vienam. Bebrēni dzimst pavasarī un divus gadus dzīvo kopā ar vecākiem.

Pazīmes dabā

Par bebra klātbūtni dabā visuzkrītošāk liecina nograuztie koki, dambji un mājiņas. Pēdu nospiedumos nereti novērojami pakaļkāju pleznu nospiedumi, pār kuriem vērojama platās astes ievilkta sliede.

Bebrs un cilvēks

Latvijā līdz 18. gs. bija plaši izplatīts dzīvnieks, bet, lai iegūtu vērtīgās kažokādas un smaržīgos dziedzerus, 19. gs. beigās tika iznīcināti pēdējie bebri. To skaita atjaunošanu uzsāka 1927. gadā.
Mūsdienās bebru un cilvēku intereses nereti saduras, kad dzīvnieku darbības rezultātā applūst meži un lauksaimniecības zemes.

Bebru pētniekam Mārtiņam Balodim – 101

Mārtiņš Balodis, Dr. habil. biol. (25.03.1919.–26.11.2001). – ievērojams mežkopis, biologs. No 1952. gada piedalījies Eirāzijas bebra reintrodukcijas darbā. Veicis pētījumus par bebru izplatību, skaita dinamiku, ekoloģiju, saimniecisko izmantošanu. Kā eksperts līdz mūža beigām piedalījies meža un medību saimniecības izpētē. Zinātnisko publikāciju un populārzinātnisko grāmatu autors. 

Izmantotie avoti: 

E.Tauriņš, 1982. Latvijas zīdītājdzīvnieki. Rīga, „Zvaigzne”.

M.Balodis, 1982. Dabas inženieris bebrs. Rīga, „Zinātne”. 

Autoru kolektīvs, vad. A. Broks, J. Jansons, 2015. Meža enciklopēdija 2. sējums. Rīga, „Zelta Grauds".

Dzimta: briežu Cevidae

Kārta: pārnadžu Artiodactyla

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Latvijas lielākais savvaļas dzīvnieks. Tā masa var būt līdz 600 kilogramiem (pieaudzis tēviņš), ķermeņa garums līdz 300 cm, skausta augstums līdz 205 cm. Ķermenis salīdzinoši īss, ar garām kājām, īsu asti un lielu galvu. Raksturīgs plats purns ar garu un platu augšlūpu. Apmatojuma krāsa tumši brūna, kājas gaišas. Mazuļu kažoks ir rūsganpelēks. Tēviņiem ir plati ragi, kurus tie katru gadu maina. Ragi aug no aprīļa līdz jūlijam, augustā tos attīra no ādas, bet no oktobra beigām līdz decembrim, pēc riesta, tos nomet.

Dzīves vieta

Alnis ir meža iemītnieks, sastopams arī purvu malās, izcirtumos un ūdenstilpju tuvumā, kā arī kultūrainavā. Bieži dzīvo noteiktā, nelielā rajonā. Mātes dzīvo kopā ar mazuļiem, tēviņi dzīvo pa vienam. Piedzimstot mazuļiem, iepriekšējā gada teļi māti atstāj un, meklējot jaunu dzīvesvietu, sāk klejot. Balstoties uz ģenētisko analīžu datiem, izdalītas astoņas aļņu pasugas, kas iedalītas divās lielākās grupās: nominālforma Alces alces alces, kas tiek saukta par Eiropas alni, un A. a. americana – Āzijas-Amerikas alnis, kurš apdzīvo arī Eirāzijas kontinenta Sibīrijas daļu. Tā kā starp šīm formām Sibīrijas rietumu daļā notiek gēnu apmaiņa, diskusija zinātnieku starpā par aļņu pasugu skaitu (viena, divas vai vairāk), tā izplatības areālā, joprojām ir atvērta.

Dzīves veids

Aktīvs visu gadu, barojas galvenokārt no rīta un vakarā, ziemā – arī dienā. Ap 90% no visas uzņemtās barības ir dažādu kokaugu daļas. Vasarā būtiska loma ir arī dažādiem lakstaugiem un ūdensaugiem. Ziemā pārtiek no lapukoku dzinumiem (blīgznas, pīlādži, kārkli, krūkļi, apses), kā arī labprāt uzturā patērē priedes un arī egles dzinumus, mizu. Var nodarīt postījumus mežaudzēm, apgraužot jaunos kociņus. Riesta laiks aļņiem ir no augusta beigām līdz septembra beigām. Grūsnības ilgums 8 mēneši. Viens vai divi mazuļi piedzimst maijā. Latvijā dabiskais ienaidnieks ir vilks. Aizsargājoties alnis izmanto ļoti spēcīgu priekškāju sitienu, kas uzbrucēju var nogalināt.

Pazīmes dabā

Par aļņa klātbūtni dabā liecina ne tikai pēdu nospiedumi, bet arī ekskrementu kaudzītes, kas buļļiem, govīm un arī teļiem ir atšķirīgas. Netiešas aļņu klātbūtnes pazīmes ir apgrauzti koku zari un stumbru mizas bojājumi.

Izmantotie avoti:

1. Hundertmark K.J., Bowyer R.T. 2004. Genetics, Evolution, and phylogeography of moose. Alces, 40: 103-122.
 
2. Hundertmark K.J. 2016. Alces alces. The IUCN Red List of Threatened Species 2016. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-1.

Informācija sagatavota 2019. gadā.

Dzimta: vāveru Sciuridae

Kārta: grauzēju Rodentia

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Neliels grauzējs. Tā masa var būt robežās no 200 līdz 390 gramiem, ķermeņa garums 18 līdz 25 cm, aste 15 līdz 20 cm. Raksturīga vāveres pazīme ir garā, kuplā aste. Kājas ar labi attīstītiem nagiem piemērotas kāpelēšanai pa kokiem. Pakaļkājas garākas par priekškājām, pa zemi pārvietojas lēcieniem. Apmatojuma krāsa vasarā parasti sarkanbrūna, ziemā - pelēcīga. Samērā garas ausis ar matu pušķiem galos.

Dzīves vieta

Vāveres sastopamas skujkoku un jauktajos mežos, kā arī dārzos, parkos un kapsētās. Dzīvesvietas izvēli ietekmē barības pieejamība. Savas teritorijas robežās var veidot vairākus midzeņus. Tie var atrasties koku dobumos, putnu būros. Vietās kur nav dabīgu dobumu, vāveres veido bumbveida midzeņus no koku zariņiem, ķērpjiem un sausām lapām. Individuālais midzenis ir apmēram futbolbumbas lieluma, bet midzenim, ko mātīte veido mazuļu audzināšanai, diametrs var sasniegt 60 cm.

Dzīvesveids

Aktīva visu gadu, barojas diennakts gaišajā laikā, galvenokārt no rīta un vakarā. Īpaši sliktos laika apstākļos no midzeņa neizlien pat vairākas dienas. Vāveres nav sabiedriski dzīvnieki, tomēr var baroties netālu cita no citas. Pārtiek galvenokārt no egļu un priežu sēklām. Atkarībā no sezonas ēd arī riekstus, zīles, sēnes, ogas un augļus. Ziemā pārtiek arī no koku pumpuriem. Atsevišķos gadījumos var ēst kukaiņus un putnu olas. Ja ir bagātīga raža, veido krājumus ziemai. Riekstus un zīles tās noslēpj celmos un dobumos, bet sēnes uzsprauž uz zariem. Vāveru riests sākas pavasarī. Gadā var būt viens vai divi metieni mazuļu.

Pazīmes dabā

Par vāveres klātbūtni teritorijā liecina raksturīgie pēdu nospiedumi, kā arī barošanās pazīmes. Tās var būt čiekuru zvīņu un seržu kaudzītes, kā arī sašķelti lazdu rieksti.

!Latvijā sastopama tikai viena suga – parastā vāvere. Vietām Eiropā, galvenokārt Lielbritānijā, parasto vāveri no ierastajām dzīvesvietām ir izspiedusi lielākā un agresīvākā pelēkā vāvere, kas tika ievesta no Ziemeļamerikas

Izmantotie avoti:

http://www.waza.org

Informācija sagatavota 2018. gadā.

Dzimta: zušu Anguillidae

Kārta: zušveidīgo Anguilliformes

Klase: kaulzivju Osteichthyes

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Ķermenis čūskveidīgs, izskatās kails, bet ir klāts ar sīkām zvīņām. Mugura un sāni zaļganbrūni, vēders dzeltenīgs. Tuvojoties nārstam, mugura un sāni kļūst melni, vēders – sudrabains. Mute vērsta uz priekšu, zobi sīki. Muguras spura un anālā spura garas, savienotas ar astes spuru. Latvijā zutis var sasniegt 1,5 metru garumu un 4,5 kilogramu svaru. Mātītes ir lielākas par tēviņiem.

Dzīvesveids

Aktīvs naktīs. Plēsīgs, ēd zivis, tārpus, gliemjus un citu zivju ikrus. Ziemā mazaktīvs. Dzīvo saldūdeņos līdz dzimumgatavības sasniegšanai, ko var sasniegt pat 20 gadu vecumā.

Dzīves vieta

Eiropā zuši sastopami saldūdeņos un jūras piekrastē, tai skaitā Baltijas jūrā un Vidusjūrā, no kurienes tie migrē uz upēm un strautiem, lai izaugtu un nobriestu. Ceļotājzivis. Lielu mūža daļu pavada saldūdeņos. Dzīvo, ieracies dūņās vai zem akmeņiem un siekstām.

Vairošanās

No Eiropas visi zuši migrē nārstot uz Sargasu jūru. Iestājoties dzimumgatavībai, zuši pārstāj baroties, pieaugušie pēc nārsta nobeidzas. Kāpuri Eiropā atgriežas, izmantojot Golfa straumi. Eiropu tie sasniedz tikai pēc aptuveni trīs gadus ilga ceļojuma, un tobrīd caurspīdīgā ķermeņa dēļ tiek saukti par stikla zušiem.

Zutis un cilvēks

Zušiem draud iznīcība – šobrīd atlicis tikai aptuveni 1% no kādreizējās Eiropas zušu populācijas. Katru gadu Eiropas krastus sasniegušo stikla zušu skaits samazinās. Eiropas zutis ir ierakstīts Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature) Sarkanajā grāmatā. Sakarā ar zušu krājumu kritisko stāvokli, Eiropas Savienībā un arī Latvijā kopš 2009. gada ir pieņemts Nacionālais Zušu krājuma pārvaldības plāns, kas paredz stikla zušu un zušu mazuļu ielaišanu ūdenstilpēs, kas savienotas ar jūru.

Zuša gadā Latvijas Dabas muzejs sadarbojas ar Latvijas Makšķernieku asociāciju, Pasaules Dabas Fondu, Manilla – dizaina papīrs un citiem sadarbības partneriem. 

Informācija sagatavota 2017. gadā.

Dzimta: sermuļi Mustelidae

Kārta: plēsēji Carnivora

Klase: zīdītāji Mammalia

Tips: hordaiņi Chordata

Ārējās pazīmes

Āpsis ir viens no lielākajiem savas dzimtas pārstāvjiem. Tā ķermeņa garums var sasniegt 90 cm, bet svars 13 kg, rudenī pat 20 kg. Ķermenis masīvs, ar platu pakaļgalu un slaidu purnu. Kājas īsas, ar gariem nagiem, kas pielāgoti rakšanai. Apmatojums ir rupjš, ar sarveidīgiem akotmatiem un īsu pavilnu. Galva balta, tikai pāri acīm, līdz ausīm stiepjas divas tumšas joslas. Mugurpuse sudrabpelēka, ziemā ar brūnganu nokrāsu, vēders un kājas melnas.

Dzīvesveids

Āpsis ziemu, parasti no oktobra beigām līdz aprīļa sākumam, pavada ziemas miegā, pārtiekot no uzkrātajām tauku rezervēm. Atkušņa laikā var iznākt no alas. Dzīvo ģimenēs, reizēm veido radniecīgu ģimeņu grupas. Apšu riests ir pavasarī. Ļoti uzmanīgs dzīvnieks, apkārtnē orientējas ar ožas un dzirdes palīdzību. Sevišķi attīstīta ir oža. Ir izteikts krēslas-nakts aktivitātes ritms. Tas alu atstāj pēc saulrieta un atgriežas pirms saullēkta. Āpsis ir visēdājs. Pārtiek no augsnes virskārtā sastopamajiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt kukaiņiem dažādās attīstības stadijās. Ēd arī sīkus mugurkaulniekus un augus.

Dzīves vieta

Spēj pielāgoties dzīvei dažādos mežos. Priekšroku dod vietām ar daudzveidīgu reljefu, mitrām ieplakām, ūdenstilpnēm. Alu rakšanai parasti izvēlas smilšainas vietas ar zemu gruntsūdens līmeni. Alu sistēmas var būt ar vairākām (līdz 10) ieejām. Lielākajās var dzīvot vairākas āpšu ģimenes. Alas centrālā daļa ar midzeņa kamerām atrodas 5 līdz 10 metru attālumā no galvenās ieejas, 1 līdz 3 metru dziļumā. Teritoriju aizsargā pret nelūgtiem viesiem. No alu sistēmas apkārtnē 2–3 km attālumā stiepjas labi iemītu taku tīkls.

Pazīmes dabā

Tā kā āpsis ir aktīvs galvenokārt diennakts tumšajā laikā, par tā klātbūtni mēs visbiežāk varam uzzināt pēc tā atstātajām darbības pēdām. Āpša ķepu nospiedumos labi redzamas tam raksturīgo pirkstu un garo nagu atstātās zīmes. Priekškāju atstātie pēdu nospiedumi ir 5-6 cm gari un 5-5,5 cm plati; pakaļkāju – vidēji 7 cm gari un 4,5-5 cm plati. Mājvietas tuvumā āpsis īpaši izvēlētā laukumiņā ierīko atejas bedrītes. Apdzīvotas alas priekšā redzami vaļņveidīgi svaigas zemes izsviedumi.

Līdzīgās sugas

Āzijas āpsis Meles leucurus

Japānas āpsis Meles anakuma

Amerikas āpsis Taxidea taxus

Medusāpsis Mellivora capensis

Cūkāpsis Arctonyx collaris

Ķīnas seskāpsis Melogale moschata

Informācija sagatavota 2016. gadā. 

Dzimta: cūkas Suidae

Kārta: pārnadži Artiodactyla

Klase: zīdītāji Mammalia

Tips: hordaiņi Chordata

Ārējās pazīmes

Meža cūka ir lielākais cūku dzimtas pārstāvis. Tās ķermeņa garums var sasniegt 210 cm, skausta augstums 120 cm, bet svars 200 kg. Ir nomedītas pat 300 kg smagas mežacūkas.
Dzīvniekam ir masīvs ķermenis, īss kakls, gara galva un purns. Ķermenis sāniski nedaudz saplacināts. Tā priekšējā daļa manāmi masīvāka par aizmugurējo. Purna gals muskuļains un kustīgs, ar diskveidīgu „spoguli”. Ilkņi spēcīgi attīstīti, žoklim kustoties, tie slīpējas viens gar otru un uzasinās. Apakšējie ilkņi var sasniegt 20 – 30 cm garumu.
Ķermeni klāj sari, ziemā izaug arī pavilna. Apmatojuma krāsa mežacūkām ir ļoti daudzveidīga: no gaiši dzeltenbrūnas līdz gandrīz melnai. Mazuļi piedzimst iedzelteni pelēcīgi, ar tumšām gareniskām svītrām.

Dzīvesveids

Aktīva galvenokārt pievakarēs, reizēm arī naktīs un agri no rīta.  Meža cūka ir visēdāja, bet 90 % to barības ir augi. Ēd dažādu augu, arī lauksaimniecības kultūru virszemes daļas, sēklas, saknes, sliekas, kukaiņus un to kūniņas, gliemjus, sīkus zīdītājus un kritušus dzīvniekus.  Dzīvo baros mātes ģimenēs. Pēc atdalīšanās no mātes ģimenes jaunie dzīvnieki veido dažāda lieluma grupas. Pieaugušie tēviņi dzīvo pa vienam. Orientējas galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību, redze attīstīta slikti. Māte aktīvi aizstāv savus sivēnus, un, tāpat kā ievainoti dzīvnieki, ir bīstama pat cilvēkam.

Vairošanās

Meža cūkām riests sākas novembra otrajā pusē un ilgst apmēram mēnesi. Riesta barā ir vairāki kuiļi, starp kuriem notiek riesta cīņas.
Mazuļi dzimst no marta beigām līdz maijam, visbiežāk aprīlī. Parasti metienā ir 5 – 7 sivēni.
Meža cūkas dzīves ilgums ir 10 – 12 gadi, bet ir zināmi arī 27 gadus veci dzīvnieki.

Dzīves vieta

Meža cūka spēj pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem. Apdzīvo gan lielus mežus, gan lauksaimniecības zemju ietvertus mežu pudurus. Vasarā apdzīvo lielāku teritoriju, bet ziemā – mazāku. Savā teritorijā veido migas, visbiežāk egļu paaugā vai priežu jaunaudzē. Mātes guļ kopā ar sivēniem, bet kuiļi – pa vienam. Bagātīgās barošanās vietās – zem ozoliem ozolzīļu ražas gados, kartupeļu laukos un labības tīrumos, kā arī pie barotavām novērojama meža cūku koncentrācija no lielākas apkārtnes.

Pazīmes dabā

Dabā biežāk ir redzamas nevis pati meža cūka, bet tās darbības pēdas.
Pieaugušas meža cūkas pēdu nospiedumos vienmēr ir redzami uz sāniem izvirzīto pakaļējo, mazāk attīstīto pirkstu nospiedumi. Pieaugušu tēviņu pēdu nospiedumi visbiežāk ir 20 cm gari un 18 cm plati (mērot starp malējiem pirkstiem), mātīšu – vidēji 14 cm gari un 11 cm plati.

Meža cūku barošanās vietās redzami dzīvnieku atstātie rakumi – 5 – 20 cm dziļumā izārdīta augsnes virskārta.

Ekskrementi atrodami visdažādākajās vietās. To izmērs ir atkarīgs no dzīvnieka lieluma, bet forma un konsistence – no barības. Rudenī un ziemā tie ir nelielu plācenīšu formā, pavasarī un vasarā vairāk izplūduši.
Reizēm var redzēt meža cūku „dubļu vannas” vietās, kur tās vārtījušas, lai paglābtos no karstuma, kukaiņiem vai veicinātu apmatojuma maiņu.

Izplatība un sastopamība

Meža cūka sastopama visur – kā savvaļas forma vai savvaļā pārgājušas mājas cūkas tā sastopama visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Meža cūkas dabiskais areāls ietver Eirāziju, Āfrikas ziemeļus, Malajas arhipelāgu. Vēl citur meža cūkas introducētas medību nolūkos. Meža cūka savvaļā vairs nav sastopama Dānijā (pēdējā meža cūka nošauta 19. gs.), Norvēģijā, Īrijā, Ēģiptē. Bija izzudusi un pēc tam reintroducēta Lielbritānijā (kur izmira 13. gs. sākumā) un Zviedrijā.
Latvijas teritorijā mežacūka parādījās vairāk nekā pirms 9 000 gadu. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie kauli liecina, ka meža cūkas bijušas sastopamas un medītas jau akmens laikmetā. Cilvēki izmantoja gaļu, ādu, no zobiem gatavoja piekariņus. 17. gadsimtā meža cūku skaits strauji saruka, un ap 1900. gadu tā Latvijā vairs nedzīvoja. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās Latvijā sastopamās meža cūkas ir cēlušās no Zlēku un Tārgales muižā izlaistajiem dzīvniekiem, kuri ievesti no Polijas 1911.  gadā. Meža cūku skaits strauji palielinājās 20. gadsimta otrajā pusē.

Meža cūka un mājas cūka

Meža cūka ir mājas cūkas priekštece. Zinātnieku vidū ir vairākas versijas par to, kad un kur notikusi meža cūkas domestikācija.

Āfrikas cūku mēris

Āfrikas cūku mēris (ĀCM) ir ļoti lipīga, neārstējama vīrusu infekcijas slimība cūkām. Slimībai raksturīgi asiņojumi uz ādas un iekšējos orgānos. No saslimušajiem dzīvniekiem 85 – 100 % iet bojā. Pamanot slimas vai beigtas mežacūkas, jāziņo tuvākajam veterinārārstam, Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) vai Valsts meža dienestam. Lai slimību neizplatītu, mežacūku gaļu un iekšas nedrīkst pārvietot ārpus karantīnas zonas. Slimības skartajās teritorijās nomedīto mežacūku iekšējos orgānus nedrīkst atstāt mežā, tie vai nu rūpīgi jāiznīcina, vai jānogādā Pārtikas un veterinārā dienesta norādītajās vietās iznīcināšanai. Latvijā Āfrikas cūku mēris pirmoreiz konstatēts 2014. gada jūnijā Baltkrievijas pierobežā. Līdz 2014. gada decembra beigām Latvijā konstatētas 210 ar ĀCM slimas meža cūkas 13 novados.
Ar Āfrikas cūku mēri slimo tikai mājas un meža cūkas. Cilvēki ar šo slimību neslimo.

Informācijas avoti:

J.Baumanis, J.Ozoliņš, L.Dombrovska (redkolēģija), 2014. Medības Latvijā. Izd. „Lauku avīze”.
E.Tauriņš, 1982. Latvijas zīdītājdzīvnieki. Rīga, „Zvaigzne”.

Rīgas Zooloģiskais dārzs - www.rigazoo.lv/
Pārtikas un veterinārais dienests - http://www.pvd.gov.lv/lat
Valsts meža dienests - http://www.vmd.gov.lv/
http://lv.wikipedia.org/wiki/Me%C5%BEa_c%C5%ABka#mediaviewer/File:Sus_sc...

Dzimta: suņu Canidae

Kārta: plēsēju Carnivora

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Vilks ir vislielākais suņu dzimtas savvaļas pārstāvis. Tas ārēji atgādina lielu suni, taču atšķirībā no tā, vilkam ir augstāks skausta apvidus, īsāks purns un platāka piere. Acis parasti gaišas – dzeltenas vai zaļganas, izvirzītas vairāk uz sāniem un novietotas ieslīpi. Aste parasti ir nolaista taisni. Atšķirībā no suņa pieaudzis vilks neceļ asti augstāk par muguras līniju un nesavij to gredzenā, bet ausis vilkam nekad nav noļukušas. Apmatojuma krāsa var variēt no gaišas līdz pilnīgi melnai. Latvijā sastopama vilka pasuga Canis lupus lupus. Šīs pasugas dzīvnieki ir vidēji lieli, apmatojuma krāsojums pelēcīgi tumšs ar rudas krāsas piejaukumu.

Dzīvesveids un vairošanās

Pārošanās: janvāris – marts

Mazuļu dzimšana: aprīlis – maijs

Mazuļu skaits: 1 – 11 (vidēji 5–6)

Kucēnu mirstība ir augsta – 50% aiziet bojā līdz 3 mēnešu vecumam, bet līdz gada vecumam – 65%.

Vairošanās periodā (no aprīļa līdz septembrim) vilki dzīvo kā nometnieki, bet ziemas mēnešos tie ir vairāk vai mazāk izteikti klejotāji. Vilki dzīvo baros, ko parasti veido vienas ģimenes locekļi – vecāku pāris (alfa tēviņš un alfa mātīte), konkrētā gada mazuļi un 1–2 gadus veci jaunie dzīvnieki. Katram vilku baram ir sava teritorija, ko tas iezīmē un aizsargā no kaimiņu bariem. Tās lielums svārstās robežās no 30 līdz 1000 km2. Vilki ir aktīvi visu gadu un gandrīz visu diennakti, bet medī galvenokārt nakts un krēslas stundās. Eiropā vilku galvenā barība ir savvaļas pārnadži. Taču šie plēsēji var baroties arī ar sīkiem un vidēja izmēra mugurkaulniekiem un bezmugurkaulniekiem, kā arī ogām, kritušiem dzīvniekiem, cilvēka radītiem atkritumiem un mājdzīvniekiem. Pētījumi par vilku barošanās ekoloģiju Latvijā parāda, ka aptuveni 75% no vilka barības veido savvaļas pārnadži (briežu dzimtas dzīvnieki un meža cūkas), diezgan bieži sastopams arī bebrs. Līdzīgi kā citās areāla daļās, Latvijas vilku uzturā konstatēti arī zaķi, grauzēji, kukaiņēdāji, neliela izmēra plēsēji, putni, rāpuļi, kukaiņi un augi. Latvijā, apkopojot un analizējot ziņojumus par vilku uzbrukumiem mājdzīvniekiem, noskaidrots, ka visbiežāk nogalinātas aitas (57,6%), retāk liellopi (18,6%), kazas (16,9%) un suņi (6,8%).

Dzīves vieta

Mūsdienās galvenais vilku apdzīvotais biotops ir meži, jo tur plēsēji jūtas visdrošāk. Purvi nav vilku iecienīts biotops, tomēr tie labprāt izmanto grūti pieejamās saliņas purvā, lai ierīkotu drošus midzeņus un ziemas laikā glābtos no medniekiem.

Pazīmes dabā

Vilki ir piesardzīgi dzīvnieki un to tieša novērošana dabā ir reti iespējama, tādēļ par sugas klātbūtni ir vieglāk spriest pēc netiešām pazīmēm – pēdu nospiedumiem, ekskrementiem, teritoriju iezīmēm un gaudošanas. Pēdu nospiedumi ir garenāki nekā lielākajai daļai suņu šķirņu vai to krustojumu. Priekškāju nospiedumu garums ir 8,5–13,5 cm, platums – 8–12 cm. Pakaļkāju nospiedumu garums ir 7,5–12 cm, platums – 6,5–10 cm. Vilku pēdu virkne veido gandrīz taisnu līniju, turklāt sniegā dzīvnieki iet viens aiz otra, pēdu pēdā, tāpēc bieži vien nav iespējams pateikt, cik indivīdu ir barā. Noteicējos minētā atšķirība (starp vidējo – otrā un trešā – pirkstu spilventiņu apakšējo malu un ārējo – pirmā un ceturtā – pirkstu spilventiņu augšējo malu var novilkt taisnu līniju) vilka un suņa pēdu nospiedumos dabā ne vienmēr ir pamanāma, un reāli ir ļoti grūti atšķirt vilku un līdzīga izmēra suņu pēdas.

Pierādījums vilku klātbūtnei ir to ekskrementi, kas parasti atrodami uz zvēru takām un meža ceļiem. Ekskrementi ir velteniski, parasti melni vai tumši pelēki. Saturā var būt zvēru mati, kaulu gabaliņi, arī putnu spalvas, vasarā – meža ogu mizas un sēklas. Vilku klātbūtni apliecina arī to gaudošana. Tādējādi dzīvnieki sazinās savā starpā.

Izplatība un sastopamība

Vēsturiski vilks bija viens no visbiežāk sastopamajiem zīdītājiem. Pašreiz tā izplatība ir daudz ierobežotāka. Pamatojoties uz dzīvnieku izplatību, sociālajiem, ekoloģiskajiem un politiskajiem faktoriem, Eiropā ir noteiktas 10 vilku populācijas. Latvijā sastopamie vilki pieder Baltijas populācijai. Šai populācijai pieskaitāmi arī Baltkrievijā, Ukrainas ziemeļdaļā dzīvojošie vilki un lielākā daļa no Krievijas Eiropas daļas vilkiem. ES valstīs Baltijas reģionā ir aptuveni 900 – 1400 dzīvnieku, no kuriem 20% dzīvo Latvijā, 20% – Igaunijā, 30% – Polijā un 30% – Lietuvā. Pēdējos gados populācijā tiek novērota skaita stabilizēšanās vai pat pieaugums, taču vilku areālam Latvijā ir tendence sadrumstaloties. Lai arī pēc oficiālās statistikas vilku populācija tiek vērtēta ap 600 un pēdējos gados pat vairāk nekā 1000 indivīdiem, pēc ekspertu aprēķiniem, beidzoties medību sezonai, Latvijā paliek ne vairāk par 200 – 300 vilkiem. Tomēr, ņemot vērā labvēlīgo populācijas demogrāfisko struktūru, kā arī areāla saistību ar kaimiņvalstīm, vilki sekmīgi atjauno savu skaitu un kopumā populācijas stāvoklis ir stabils.

Vilks un cilvēks

Cilvēku uzskati par vilku ir ļoti pretrunīgi. Vieni to uztver kā unikālu un aizsargājamu dzīvnieku un bioloģiskās daudzveidības neatņemamu daļu, citi – kā nīdējamu, asinskāru plēsoņu, kura vienīgais mērķis ir atstāt cilvēku bez medījuma. Galvenais vilku skaita ierobežojošais faktors ir tiešā nogalināšana. Tā tiek veikta gan mājlopu aizsardzības nolūkos, gan cenšoties palielināt medījamo pārnadžu skaitu. Intensīvas vajāšanas dēļ vilki ir mainījuši savu uzvedību un kļuvuši piesardzīgi; visi cilvēki, viņuprāt, ir potenciāli mednieki. Uzbrukt cilvēkam var vienīgi ar trakumsērgu slimi dzīvnieki, taču šādi gadījumi ir ļoti reti, un vilki netiek uzskatīti par trakumsērgas uzturētājiem un izplatītājiem dabā. Gluži pretēji – tie samazina lapsu, jenotsuņu un klaiņojošu suņu skaitu, kas ir galvenie bīstamā vīrusa pārnēsātāji.

Vilks reto un izzūdošo sugu sarakstos

• Sugu un biotopu aizsardzības likums.

• Ministru kabineta noteikumi Nr. 396. „Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”, 2. pielikums.

• Vilkus atļauts medīt, ievērojot Valsts meža dienesta noteikto lielāko pieļaujamo nomedījamo dzīvnieku skaitu, no 15. jūlija līdz 31.martam. Par nelikumīgu vilka nogalināšanu pārkāpēju soda administratīvā kārtībā.

• Vašingtonas konvencija – “Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētām savvaļas faunas un floras sugām (CITES)”, II. pielikums (potenciāli apdraudēta suga).

• Eiropas Padomes regula Nr. 338/97 „Par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, regulējot tirdzniecību ar tām”, A pielikums.

• Bernes konvencija – “Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu”, II. pielikums (īpaši aizsargājama suga).

• Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEC „Par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību”, V pielikums (nozīmīga suga, kuras indivīdu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus).

Informācijas avoti:

http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/SAP_Vilks-08_LV.pdf

http://www.canids.org/species/canis_lupus.htm

http://www.canids.org/species/Grey_wolf.pdf

http://www.lcie.org/Largecarnivores/Wolf.aspx

http://www.macroevolution.net/black-wolves.html#.UpW29lObFgg

Dzimta: purva bruņrupuču Emydidae

Kārta: bruņrupuču Testudines, seu Chelonia

Klase: rāpuļu Reptilia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Muguras bruņas (karapakss) olīvbrūnas, brūngani pelēkas vai melnas, ar dzelteniem punktiņiem vai svītriņām, vēdera bruņas (plastrons) gaiši brūnas. Aste, kājas un kakls ar dzelteniem plankumiem. Gan priekškājām, gan pakaļkājām starp pirkstiem peldplēves. Aste diezgan gara: tēviņiem līdz 2/3 karapaksa garuma, mātītēm līdz 1/2. Kopējais ķermeņa garums (kopā ar asti) līdz 32 cm, kaut parasti ir daudz mazāks.

Dzīvesvieta

Eiropas purva bruņrupuči ir sastopami dabiskos un mākslīgi izveidotos dīķos, nelielos ezeros, lielu ezeru līčos, pārpurvotos ezeros, t.i., saulainās ūdenstilpēs ar stāvošu ūdeni vai lēnu straumi, dūņainu dibenu, bagātu augāju ūdenī un piekrastē.

Bruņrupucis ir aukstasiņu dzīvnieks, un tā ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides temperatūras, tādēļ Latvijas klimatā purva bruņrupučiem īpaši svarīgas ir “saules vannas”. Purva bruņurupuča dzīves vietās vēlamas ērtas sildīšanās vietas: kritušu koku stumbri, zāles ciņi utt.

Barība

Eiropas purva bruņrupucis barojas gan ūdenī, gan uz sauszemes.

Ūdenī tas medī gliemežus, odu un maksteņu kāpurus, ūdensvaboles un to kāpurus, spāru kāpurus, bezmugurkaulniekus, kā arī kurkuļus, tritonus un to kāpurus, vardes, zivis. Uz sauszemes – vaboles, sienāžus, sliekas, mitrenes, gliemežus. Tiek apēsti arī beigti ūdensputnu mazuļi, ūdensputni un zivis.

Dzīvesveids

Vasarā Eiropas purva bruņrupucis  ir aktīvs gan dienā, gan naktī.

Labi peld un nirst, ūdenī pārvietojas ātri, spēj ilgi uzturēties zem ūdens. Bieži izrāpo krastā, lai gan pa sauszemi pārvietojas ne tik veikli kā ūdenī. Piekrastē tas sildās saulē, stundām ilgi nekustīgi guļot. Bruņrupucis ir aukstasiņu dzīvnieks, un tā ķermeņa temperatūra mainās, mainoties apkārtējās vides temperatūrai. 

Eiropas purva bruņrupucis ir ļoti piesardzīgs.

Krastā sildoties un sajūtot briesmas, tas metas ūdenī, nirst un slēpjas zem ūdens augiem. Briesmas sajūt 15 – 20 metru attālumā. Eiropas purva bruņurupucis ievelk galvu, kājas un asti zem bruņām, tad, ja nav iespējas noslēpties ūdenī.

Aktīvs ir no aprīļa līdz oktobra sākumam vai vidum.

Latvijā Eiropas purvu bruņrupuča aktīvais periods ir īsāks, nekā dienvidos. Tāpēc bruņrupuči aug un attīstās lēnāk, un tiem ir grūtāk uzkrāt nepieciešamo ķermeņa masu, kas nepieciešama sekmīgai pārziemošanai.

Oktobra sākumā vai vidū Eiropas purva bruņrupucis dodas uz ziemošanas vietām.

Latvijā bruņurupuči ziemo ūdenstilpēs, kuras aizsalst uz ilgu laiku.

Izplatība un sastopamība

Mūsdienās Latvija ir Eiropas purva bruņrupuča izplatības ziemeļu robeža, un tas sastopams reti. Dienvideiropā un Centrāleiropā tas ir bieži sastopams dzīvnieks.

Latvijā pirmās ziņas par šo dzīvnieku pierakstītas 1820.gadā. No 1820. līdz 1934. gadam atrasti 11 indivīdi Zemgalē, 21 Kurzemē un 6 Vidzemē. Arheoloģiskajos materiālos purva bruņrupuču paliekas konstatētas diezgan bieži. Akmens un bronzas laikmetā purva bruņrupuču Baltijā bijis tik daudz, ka tie izmantoti uzturā.

Līdzīgas sugas

Pēdējos gados Latvijas dabā ir pamanīti un noķerti vairāku citu sugu bruņrupuči:

• Vidusāzijas bruņrupucis
• Sarkanausu bruņrupucis
• Ķīnas mīkstbruņrupucis
• Kaspijas bruņurupucis
• Kamberlendas bruņrupucis
• Japānas purva bruņrupucis.

Kā šie dzīvnieki Latvijā nonākuši savvaļā? Tie ir aizbēguši no savu turētāju mājām vai tīšām palaisti brīvībā.

ATCERIES! SVEŠZEMJU BRUŅRUPUČI APDRAUD LATVIJAS DABU.

Izrādās, svešzemju bruņrupuči, kas pārziemo ūdenī, kur zem ledus ūdens temperatūra ir aptuveni +4°C, spēj Latvijā veiksmīgi pārziemot.

Aizsardzības statuss

Aizsargājams:

• Ministru kabineta noteikumi Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts” .
• Latvijas Sarkanā grāmata 0.kategorija.

Pašlaik uzskata, ka Latvijā eksistē vietēji, ievesti un jauktas izcelsmes indivīdi, un atsevišķas purva bruņurupuču grupas.

Eiropas purva bruņrupuču vietējās populācijas saglabāšanai Latvijā 2007.gadā tika izstrādāts un 2008.gadā Vides ministrijas apstiprināts Eiropas purva bruņurupuča Emys orbicularis L. sugas aizsardzības plāns (Pupiņš, Pupiņa 2007; Pupins, Pupina 2007 b).

Informācijas avoti:

1. Pupiņš M., Pupiņa A. (2007): Eiropas purva bruņrupuča Emys orbicularis(Linnaeus, 1758) sugas aizsardzības plāns Latvijā. -Latgales Ekoloģiskā biedrība, Daugavpils: 1-104. ISBN 978-9984-39-430-5.

2. http://www.latvijasdaba.lv/

Informācija sagatavota 2013. gadā.

Dzimta: zalkšu Colubridae

Kārta: zvīņrāpuļu Squamata

Klase: rāpuļu Reptilia

Tips: hordaiņu Chordata

Gludeno čūsku 1768. gadā aprakstījis austriešu naturālists Josefs Nikolauss Laurenti un devis tai nosaukumu Coronella austriaca.  (Coronella latīņu val.– neliels kronītis, jo čūskai uz galvas ir ornaments; austriaca – latīņu val. – no Austrijas).

Ārējās pazīmes

Garums kopā ar asti var sasniegt 75 cm, taču parasti tas ir 50–60 cm. Galva īsa, diezgan plakana un vāji norobežota no kakla, purns apaļš. Acs zīlīte apaļa. Par gludeno čūsku sauc tāpēc, ka muguras zvīņas ir gludas, jo to virspuse ir bez gareniska ķīlīša, kā tas ir zalktim un odzei. Mugurpuses krāsa variē, taču vairāk vai mazāk ir pelēkbrūna; gar muguru 2 vai 4 rindās stiepjas  tumši plankumiņi, kas vecākām čūskām saplūst neskaidrās joslās. Abpus galvai pa tumšai svītrai jeb “kronītis” – no nāsu atverēm līdz acīm un tālāk līdz mutes kaktiņiem. Uz skausta bieži vien tumšs, pakavveidīgs plankums. Vēderpuse gaiša: iesarkana, brūngana, pelēka vai oranža.

Mātītes ir nedaudz lielākas par tēviņiem, un tām ir īsākas astes.

Dzīves vieta

Lauces, klajumi un skraju mežu ceļmalas, izcirtumi, sausākas vietas augsto purvu malās.

Barība un barošanās ieradumi

Barojas galvenokārt ar pļavas ķirzakām – mazuļiem un pieaugušajiem īpatņiem; retāk ar bezkāju ķirzakām – glodenēm. Dažkārt ēd arī jaunas odzes.

Gludenā čūska no slēpņa uzglūn, pēc tam pielavās. Medījumu satver ar asajiem, uz aizmuguri noliektajiem zobiem, iekožoties tā priekšgalā, pēc tam aptinas tam vairākas reizes apkārt un nožņaudz. Norij veselu.

Dzīvesveids

Aktīva dienā, bet ieraudzīt to grūti, jo gludenā čūska ir ļoti piesardzīga. Saulē sildās augu aizsegā. Vairākas reizes gadā maina ādu.

Pēc ziemošanas parādās aprīlī; pārojas aprīļa beigās un maijā. Augusta beigās vai septembra sākumā piedzimst 6–8 mazuļi. Gludenā čūska ir oldzīvdzemdētāja, t.i., mazulis gandrīz pilnīgi attīstās olā, kamēr tā atrodas mātes olvados, bet izšķiļas no olas īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā, vai tūlīt pēc piedzimšanas. Mazuļi sāk uzreiz medīt. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem; ziemošanas periods sākas septembra beigās vai oktobra sākumā.

Izplatība un sastopamība

Gludenā čūska ir sastopama visā Eiropā, pie tam diezgan tālu uz ziemeļiem, arī Sīrijā un Kaukāzā. Latvijā ļoti reta, jo te atrodas tās areāla ziemeļu robeža. Igaunijā gludenā čūska nav sastopama. Latvijā maz pētīta, un ziņas par to ir fragmentāras. Mūsdienās zināmas atradnes Piejūras zemienē, Kurzemes piekrastes posmā no Slīteres Nacionālā parka līdz Ķemeru Nacionālajam parkam. 2011. gadā atrasta jauna atradne Ādažu aizsargājamo ainavu apvidū. 19. gad­simtā un 20. gadsimta pirmajā pusē gludenā čūska bijusi sastopama arī Rīgas apkārtnē, bet tagad tur tā ir izzudusi.

Gludenā čūska un cilvēks

NAV INDĪGA. Turklāt gludenās čūskas zobiņi ir tik sīki, ka cilvēka ādu tie nespēj traumēt.

Līdzīgas sugas

Latvijā sastopamas triju sugu čūskas un viena bezkāju ķirzaka.

ZalktiNatrix natrix viegli pazīt pēc 2 labi saskatāmiem gaišiem, dzeltenīgiem vai baltiem plankumiem galvas abās pusēs. Acs zīlīte apaļa. Mugurpuses zvīņas nav gludas – tām ir gareniski ķīlīši. Garākā Latvijas čūska: 1m, pat 1,5m. NAV INDĪGS.

OdzesVipera berus krāsa ir no gaišpelēkas vai gaiši dzeltenbrūnas līdz tumši sarkanbrūnai un pat pilnīgi melnai. Visvieglāk odzi pazīt pēc zigzaga zīmējuma, kas stiepjas pār muguru. Diemžēl sastopamas arī pilnīgi melnas vai sarkanīgi brūnas odzes bez zigzaga zīmējuma. Mugurpuses zvīņas nav gludas – tām ir gareniski ķīlīši. Uz galvas ir tumšs X veida zīmējums. Vienīgā Latvijas čūska ar vertikālām acs zīlītēm. Līdz 75cm gara. INDĪGA.

GlodeneAnguis fragilis ir bezkāju ķirzaka. Tās mugurpuse ir dažādos pelēcīgi brūnos toņos ar bronzas mirdzumu. Acu plakstiņi kustīgi (nav saauguši kā čūskām). Galva tikpat plata, cik viduklis, aste – ar strupu galu. Zvīņas gludas. Vēdera apakšpusē ir sīkas ragvielas zvīņas, tāpat kā citur uz ķermeņa (čūskām uz vēdera – paralēli vairodziņi). Briesmu brīdī spēj nomest asti. Garums līdz 55 cm. NAV INDĪGA.

Aizsardzības statuss

Gludenā čūska iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanajā grāmatā, Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu direktīvā, Bernes konvencijā.

Latvijā visām atradnēm vēlams piešķirt aizsargājamo teritoriju statusu.

Dzimta: sikspārņu Vespertilionidae

Kārta: sikspārņu Chiroptera

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Ķermenis piemērots lidošanai. Sikspārnis ar ļoti platām trīsstūrveida ausīm, kuras pie pamatnes saskaras. Apmatojums gaišs, uz muguras divkrāsains, matu pamati tumšbrūni, virsotnes iedzeltenas. Mata apakšējā daļa ir tumši brūna, bet gals - iedzeltens . Svars 6 – 13 g.

Dzīvesveids

Aktīvs gada siltajos mēnešos. Ziemu pavada guļā. Vasarā tēviņi dzīvo pa vienam, bet rudenī apvienojas nelielās grupās. Mātītes vairošanās laikā veido nelielas grupas, ne vairāk kā 10 dzīvnieki kopā. Baroties izlido tūlīt pēc saules rieta. Ļoti rosīgi barojas līdz pusnaktij, vēlāk   intensitāte pierimst, bet barošanās turpinās visu nakti. Barību meklē apdzīvotu vietu tuvumā virs mežmalām vai apdzīvotās vietās virs ceļiem un alejām, arī virs ūdeņiem. Lidojums ātrs. Lido 2 - 10 metru augstumā. Pārtiek galvenokārt  no sīkajiem naktstauriņiem, ēd arī citus nelielus kukaiņus.

Riests notiek vasaras beigās vai ziemošanas laikā. Maija beigās vai jūnijā piedzimst 1 vai 2 mazuļi.

Dzīves vieta

Nav izpētīts, kur Latvijā platausis uzturas vasarā. No literatūras zināms, ka  tas apmetas galvenokārt apdzīvotās vietās vai to tuvumā, kur šo sikspārni varētu meklēt koku dobumos, aiz atlupušas mizas, vecās un neremontētu ēku šķirbās. Toties platauša ziemošanas vieta  Latvijā ir zināma - tās ir alas un plaši pagrabi.

Kā atrast?

Vasarā Eiropas platauša klātbūtni var konstatēt, izmantojot ultraskaņas detektorus, kas sikspārņa raidītos signālus pārveido cilvēkam uztveramā skaņā. Ziemā – apsekojot sikspārņu iespējamās ziemošanas vietas.

Eiropas platausis un cilvēks

 Eiropas platausis ir ļoti prasīgs pret vides apstākļiem un strauji reaģē uz jebkādām pārmaiņām. Izremontējot vecās ēkas un pagrabus, nocērtot vecus  kokus, parkos likvidējot krūmus un  veco zālāju vietā ierīkojot rūpīgi koptus mauriņus, Eiropas platausis zaudē dzīves un barošanās vietas. Savukārt, aizsargājot šo sikspārni un saglabājot tam piemērotus apstākļus, ieguvēji būs  arī daudzi citi reti dzīvnieki, kuru ekoloģiskā niša nav tik šaura.

Līdzīgās sugas

Nespeciālistam līdzīgas liekas visas 16 Latvijas sikspārņu sugas. Apsekojot sikspārņus ziemošanas vietās, pat speciālistam ir diezgan grūti atšķirt Eiropas platausi no ziemeļu sikspārņa un brūnā garausaiņa.

Aizsardzības statuss

1. MK noteikumi Nr. 396 “Par īpaši aizsargājamu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu” (visas sikspārņu sugas iekļautas 1. pielikumā – īpaši aizsargājamo sugu sarakstā).
2. Bernes 1979. gada konvencija “Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu”
3. Bonnas 1979. gada konvencija “Par migrējošo savvaļas dzīvnieku aizsardzību”
4. Eiropas Padomes Sugu un Biotopu direktīva, II pielikums.
5. Vienošanās par sikspārņu aizsardzību Eiropā (EUROBATS).

Informācija sagatavota 2011. gadā.

Dzimta: sermuļu (caunu) Mustelidae

Kārta: plēsēju Carnivora

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Vidēji liels plēsējs. Labi pielāgots dzīvei ūdenī un uz sauszemes. Ķermenis slaids, lokans. Aste gara, muskuļaina. Peldot tā darbojas kā stūre. Kakls garš un lokans. Galva samērā maza, saplacināta, ar īsu un platu purnu, mazām ausīm un samērā lielām acīm. Zem ūdens ausis un nāsis tiek noslēgtas. Kājas īsas, starp pirkstiem peldplēves. (bilde, ir gan priekšķepa, gan pakaļķepa, autors Jānis Ozoliņš)

Apmatojums īss biezs ar ļoti mīkstu pavilnu un samērā rupjiem, bet zīdainiem akotmatiem. Mugurpuse tumši brūna, sāni un pavēdere gaišāka.

Dzīves vieta

Dzīvo cilvēkam grūti pieejamu meža upju un strautu piekrastē, kur ūdens tuvumā starp koku saknēm, akmeņu kaudzēs, seklās alās vai biezā augājā atrodamas slēptuves. Retāk apmetas ezeru krastos. Ziemā nepieciešamas neaizsalstošas vietas, lai tiktu ūdenī. Bieži apmetas bebru applūdinātās teritorijās. Ūdra teritorija ir ap 100 m plata josla gar piekrasti 2-5km garumā, bet sliktos barošanās apstākļos pat 15-20km.

Dzīvesveids

Uzturas gan uz zemes, gan ūdenī. Dzīvo ģimenēs un pa vienam. Medī krēslā. Ļoti uzmanīgs, briesmu brīžos klusi ienirst ūdenī un pazūd slēptuvē. Ūdram ir viena pastāvīga slēptuve – midzeņa ala un vairākas pagaidu slēptuves pakrastēs zem saknēm.

Lēni peld, kustinot kājas, bet ātri peld, izlokot visu ķermeni un asti. Lai peldot ieelpotu, virs ūdens izbāž tikai deguna galu. Veikli peld un nirst.

Barību, galvenokārt zivis, vēžus un vardes iegūst ūdenī. Ēd arī gliemjus, ūdens kukaiņus, rāpuļus, putnus, sīkus zīdītājus. Dienā var apēst līdz 1 kg gaļas.

Ekskrementi zaļgani, pašķidri, izplūduši, ar zivju asaku un abinieku kaulu atliekām.

Ūdrs Latvijā

Latvijā ūdrs ir bieži sastopams dzīvnieks. XX gs. beigās pie mums dzīvoja ap 4000 ūdru. Pēdējos gados ūdru daudzums Latvijā sāk samazināties, bet populācija ir stabila un spējīga atjaunoties. Pie mums ūdru dzīves apstākļus ievērojami uzlabo bebri, kas būvē aizsprostus un applūdina plašas teritorijas, kurās uz dzīvi apmetas ūdri. Šeit tie atrod gan slēptuves, gan vietu mājoklim pamestās alās un bebru mājās, gan bagātīgus barības krājumus bebru dīķos. Seklā un tekošā ūdenī tik daudz barības nav. Savukārt ziemā ūdri izmanto bebru radītos āliņģus.

Latvija, Nīderlande, ūdrs

Ūdrs ir viens no Nīderlandes nacionālajiem simboliem, taču pēdējais dzīvnieks aizgājis bojā negadījumā uz autoceļa 1988. gadā. Nīderlande ir nolēmusi savu nacionālo dzīvnieku atkal ieviest, un tālab Latvijas Valsts Mežu dienests ar Nīderlandes Valsts Mežu dienestu noslēdza sadarbības līgumu par ūdru populācijas atjaunošanu. Speciālisti uzskata, ka pie mums mīt viena no pasaulē spēcīgākajām un veselīgākajām ūdru populācijām, tādēļ 2002. gadā no Latvijas uz Nīderlandi aizceļoja četri ūdri, bet vēlāk vēl. Kopā uz Nīderlandi pārcēlušies 12 ūdri no Latvijas. Projektā bija paredzēts, ka reintrodukcija ilgs četrus gadus, un šajā periodā uz jauno mītnes zemi tiks pārvietoti 38 ūdri no četrām valstīm. Sākotnēji Nīderlandē ūdriem bija sagatavota aptuveni 10 tūkstošus hektāru liela teritorija ar mozaīkveida ainavu, kur nenotiek lauksaimnieciskā darbība, nav apdzīvotu vietu, ir daudz krūmāju, daudz ūdeņu un ļoti gara krasta līnija, un to turpina paplašināt. Lai ūdriem nevajadzētu šķērsot ceļus, tika ierīkotas pārejas un nožogojumi zem tiltiem. Vietā, kur no Latvijas ievestais ūdrs bieži mēdz šķērsot autoceļu, uzstādīja ceļa zīmi, kas brīdina autobraucējus. Daļa ievesto ūdru Nīderlandē ir iedzīvojušies un dod pēcnācējus.

Ūdrs Eiropā

Eiropā ūdru skaits samazinājās XX gs. otrajā pusē. Iemesls – vides piesārņojums ar hlororganiskajiem pesticīdiem un polihlorētiem bifeniliem, smagajiem metāliem, kas galu galā ieskalojas ūdenī, uzkrājas ūdens organismos, īpaši zivīs, un atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz ūdra organismu. Ūdeņu aizaugšana, ko izraisa slāpekļa mēslojuma un neattīrītu notekūdeņu nonākšana dabiskās ūdenstilpēs samazina ūdra barības objektu daudzumu. Ūdram par labu nenāk arī vides pārveidošana – upju iztaisnošana, piekrastes augāja nopostīšana, aizsprostu un dambju ierīkošana, meliorācija, lielo autoceļu ierīkošana. Ceļa negadījumos aiziet bojā diezgan daudz ūdru. Ūdriem traucē arī aktīva atpūta pie ūdens.

Bez tam ūdrus medīja – gan kažokādām, gan tāpēc, ka tie it kā konkurē ar makšķerniekiem un zvejniekiem, nemaz nerunājot par zivkopjiem.

Šo faktoru ietekmē Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Skandināvijas valstīs, Spānijā, Portugālē ūdru skaits ļoti samazinājās, bet Lihtenšteinā, Šveicē un Nīderlandē tie izzuda. 1985.gadā Rietumeiropā uzsākti plaši ūdru glābšanas pasākumi, kuru rezultāti jau manāmi. Piemēram, ūdru daudzums sāk palielināties Lielbritānijā un Norvēģijā. Stāvokļa uzlabošanos lielā mērā sekmē aizliegums lietot bīstamās ķimikālijas, kas Eiropā stājies spēkā 1979.g. 

Ūdrs un cilvēks

Agrāk medīja kažokādai (ūdra kažoks pasaulē pieņemts par kažokādas standartu izturības un matiņu blīvuma ziņā). Latvijā ūdrus medīt nedrīkst, bet tie iet bojā nepareizi pielietojot bebru medīšanas metodes.

Izķer ūdensžurkas, kuras nodara postījumus dārzos.

Nodara zaudējumus zivsaimniecībām un vēžu audzētavām.

Sugu un biotopu aizsardzības likuma 22. pants nosaka, ka “Katrai personai ir pienākums pieteikt attiecīgajā reģionālajā vides pārvaldē īpaši aizsargājamas sugas dzīvnieka vai putna nelikumīgas sagūstīšanas vai nejaušas nogalināšanas gadījumu”. Savukārt šā likuma 23. pants paredz, ka “Jebkurš beigts īpaši aizsargājamas sugas zīdītājs vai putns ir valsts īpašums, un tas nododams valsts aģentūrai "Latvijas Dabas muzejs". No minētajiem zīdītājiem vai putniem izgatavotie izbāžņi nav pārdodami vai citādi komerciāli izmantojami”.

Aizsardzības statuss

1. 14.11.2000. Ministru kabineta noteikumi Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts” – 1. pielikums “Īpaši aizsargājamo sugu saraksts”.
2. Sugu un biotopu aizsardzības likums (16.03.2000.).
3. Konvencija par Eiropas savvaļas sugu un dabisko biotopu saglabāšanu (Bernes konvencija) – II pielikums (aizliegts ūdrus ķert, nogalināt, postīt to dzīves vietas, tirgoties ar dzīviem vai beigtiem indivīdiem). 
4. Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas augu un dzīvnieku sugām (CITES) – I pielikums (aizliegts pirkt un pārdot ūdrus un izstrādājumus no tiem).
5. Dabas un dabas resursu starptautiskā saglabāšanas savienības (IUCN) sarakstā ar atzīmi Near Threatened (tas nozīmē, ka tuvākā nākotnē sugai var draudēt izzušana).    

Informācija sagatavota 2010. gadā. 

Dzimta: lāču Ursidae

Kārta: plēsēju Carnivora

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Brūnais lācis ir masīvs dzīvnieks, pieauguša tēviņa svars sasniedz pat 300 kg, bet garums - pat 2.5m. Mātīte ir mazāka. Garā un biezā apmatojuma krāsa mainās no brūngandzeltenas līdz melnai.

Dzīvesveids

Lācis ir visēdājs, kas pārtiek no sulīgiem augļiem, saknēm, sēklām, kukaiņiem un to kāpuriem, beigtiem dzīvniekiem, retāk - no svaiga medījuma. Vasaras beigās un rudenī lācis barojas ļoti intensīvi, lai uzkrātu tauku rezerves ziemai. Laiku no novembra beigām līdz marta sākumam lācis parasti pavada migā ziemas snaudā. Šajā periodā mātītei ik pēc diviem vai trijiem gadiem piedzimst 1 līdz 5 (parasti 2 vai 3) nevarīgi, tikai 0,35-0,5 kg smagi lācēni. Uzkrātie tauki ir vienīgais enerģijas avots ziemas snaudas laikā un mātei mazuļu zīdīšanas laikā. Atsevišķi dzīvnieki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav uzbarojušies, ziemu var pavadīt aktīvā stāvoklī.

Dzīvo pa vienam vai ģimenēs (mātīte ar mazuļiem).

Savvaļā brūnā lāča dzīves ilgums ir 20-30 gadi.

Dzīves vieta

Lācis apmetas lielos un vecos skujkoku un jauktos mežos, kuros ir arī izcirtumi un ūdenstilpes. Tēviņa teritorija sasniedz pat 8 000 km2, mātītes –  pat 500 km2.Ziemas midzeņus parasti iekārto dabiskās slēptuvēs: zem izgāztiem kokiem, zem egles, bet dažkārt – ļoti atklātās, maz slēptās vietās.

Kā izturēties, ieraugot lāci

Lāča stāja uz pakaļkājām ne vienmēr liecina par agresivitāti. Šādā pozā dzīvnieks pūlas labāk aplūkot sastapto cilvēku, jo redze lācim ir ļoti slikta. Ja lācis uz jums skatās, nebēdziet, bet arī neapstājieties, dodieties projām skaļi runājot, dziedot, svilpojot u.c. trokšņojot. Ja lācis uz jums neskatās, necentieties pievērst tā uzmanību, bet ejiet prom virzienā, no kura nācāt, lieki netrokšņojot. Īpaša piesardzība jāievēro, pamanot mazos lācēnus, jo aizstāvot savus mazuļus lācene var kļūt agresīva.

Darbības pēdas dabā

Lāča pakaļkājas pēdas nospiedums pēc formas atgādina kailas cilvēka pēdas nospiedumu. Par lāča klātbūtni liecina arī izrakņāti skudru pūžņi, sapluinīti satrupējuši celmi un kritušu koku stumbri, apvērstas velēnas, aplauztas vai apkostas jauno apsīšu galotnes, skrāpējumi ar priekškāju nagiem koku stumbros maksimāli aizsniedzamā augstumā. Atkarībā no apēstās barības ekskrementu kaudzītes atgādina govju vai mežacūku ekskrementus.

Aizsardzības statuss

1. Sugu un biotopu aizsardzības likums (05.04.2000)
2. Ministru kabineta noteikumi Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts”
3. Konvencija par Eiropas savvaļas sugu un dabisko biotopu saglabāšanu – II pielikums
4. Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas augu un dzīvnieku sugām (CITES ) – I-II pielikums 
5. Dabas un dabas resursu starptautiskā saglabāšanas savienības (IUCN) sarakstā ar atzīmi – mazāk uzraugāma suga (least concern)
6. Brūno lāču (Ursus arctos)aizsardzības plāns Latvijā. 2003 gads. Plāna aktualizācija 2009. gadā.

Brūnais lācis Latvijā

Latvijā sastopams Eiropas brūnais lācis Ursus arctos arctos. Latvijā brūnais lācis bijis bieži sastopams līdz XIX gs. otrajai pusei. Ieviešot moderno mežsaimniecību, kas paredz mežu izkopšanu un mežu platību samazināšanos, vēlāk lāču kļuvis mazāk. Mūsdienās Latvijā regulāri sastopami 10 -15 lāči. Starp tiem ir daži, kas dzīvo Latvijas teritorijā, bet pārējie ieklīst no kaimiņvalstīm – Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas. Tie uzturas Latvijas mežainākajos apvidos vai to tuvumā. Pagaidām nav manīti mazie lācēni.

Brūnais lācis Eiropā

Eiropā sastopamas vairākas dažāda lieluma, sadrumstalotas brūnā lāča populācijas:

1. Skandināvijas – 2500 īpatņi
2. Karēlijas – 1000 īpatņi
3. Baltijas (Lietuva, Latvija, Igaunija, Baltkrievija, daļa Krievijas) –5000 īpatņi
4. Karpatu kalnu –5000īpatņi
5. Austrumbalkānu –700 īpatņi
6. Dināru Pinda kalnu – 2500 īpatņi
7. Abruci Apenīnu –  80 īpatņi
8. Alpu – 20 īpatņi
9. Pireneju – 20 īpatņi
10. Kantabrijas kalnu - 80 īpatņi

Brūnais lācis pasaulē

Mūsdienās pasaulē ir sastopamas 14 brūnā lāča pasugas. Pazīstamākās no tām ir grizli lācis un Kadjakas lācis. Grizli Ursus arctos horribilis sastopams Ziemeļamerikas rietumu daļā. Raksturīga pazīme – kupris plecu daļā, kuru veido muskuļi. No citām brūno lāču pasugām atšķiras arī ar garākiem nagiem un galvaskausa profilu, kas līdzinās leduslācim. Grizzled (angļu val.) – nosirmojis, sirmais. Šo nosaukumu lācis ieguvis pēc sirmajiem matu galiņiem, kas parādās apmatojumā, dzīvniekam novecojot.

Kadjakas lācis Ursus arctos middendorffi sastopams Kadjakas arhipelāga salās Ziemeļamerikā. Tas ir augumā lielākais brūnais lācis.

Informācija sagatavota 2009. gadā.

Dzimta: roņu Phocidae

Kārta: roņu Pinnipedia

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Slaids, veltenisks ķermenis. Garš purns. Nav ārējās auss. Nāsu un ausu atveres noslēdzamas. Kakls īss, mazkustīgs. Kājas īsas, pirksti savienoti ar peldplēvi – tās pārveidojušās par pleznām. Pie katra pirksta ir nags. Pakaļējās pleznas vienmēr vērstas paralēli ķermenim, ar tām peld, bet tās nebalsta ķermeni uz sauszemes vai ledus. Biezais zemādas tauku slānis pasargā ķermeni no atdzišanas, samazina ķermeņa īpatnējo svaru un veido barības vielu rezervi. Apmatojums rets, ciets, bez pavilnas, krāsa mainīga: parasti pelēks ar tumšiem plankumiem.

Garums 155 -260 cm.

Svars 150 - 300 kg.

Dzīvesveids

Pārsvarā uzturas ūdenī. Labi peld un nirst. Zem ūdens spēj uzturēties ilgāk nekā desmit minūtes. Uz sauszemes uzturas galvenokārt mazuļu barošanas laikā. Uz sauszemes pārvietojas neveikli. Pārtiek no dažādām zivīm, t.sk., mencām, butēm, siļķēm, retāk – no vēžveidīgajiem un gliemjiem. Baltijas jūras pelēkajiem roņiem mazuļi dzimst martā uz ledus, ja tā nav, tad piekrastē, vai uz salām. Mazuļu apmatojums balts, pūkains. Parasti dzimst viens mazulis. Divas nedēļas pēc mazuļu piedzimšanas notiek pārošanās.

Dzīves vietas

Uzturas galvenokārt salu apkārtnē. Vasarā atpūšas salu krastos, ziemā uz ledus. Latvijas piekrastē tie uzturas visu gadu.

Izplatība

Atlantijas okeānā mīt trīs populācijas

• rietumu,
• austrumu
• Baltijas jūras. Baltijas jūrā biežāk sastopams Botnijas un Somu līcī.

Sastopamība

Baltijas jūrā 20. gs. sākumā dzīvojuši kādi 100 000 pelēko roņu. Pārmērīgu medību un Baltijas jūras piesārņošanas dēļ 20. gs. vidū notika straujš šo dzīvnieku skaita samazinājums. Visā Baltijas jūrā bija atlicis tikai daži tūkstoši pelēko roņu. Kopš 1990. gadiem, pateicoties medību aizliegumam, pelēko roņu skaits pieaug un pēdējos gados Baltijas jūrā jau uzskaitīti 15 000 pelēko roņu.

Aizsardzības statuss

1. Sarkanā grāmata
2. Bernes konvencija
3. Bonnas konvencija
4. Eiropas Savienības Biotopu un sugu direktīva

Pelēkais ronis un cilvēks

Savulaik roņi intensīvi medīti galvenokārt tauku dēļ, kurus izmantoja smērvielu gatavošanai un dedzināja gaismekļos. Tas noveda pie krasas skaita samazināšanās 20. gs. sākumā, un 1914. gadā Anglijā tika pieņemts likums par pelēko roņu aizsardzību. Tas bija pirmais dzīvnieku aizsardzības likums pasaulē.

Pelēko roņu un zvejnieku attiecības ir sarežģītas joprojām. No vienas puses, roņi saplēš tīklus, izēd un sabojā lomu. No otras – roņi sapinas tīklos un noslīkst.

Roņu vairošanos kavē arī ūdens piesārņojums jūrā, klimata izmaiņas, traucējumi mazuļu dzimšanas un barošanas vietās, intensīva kuģniecība.

Līdzīgās sugas

Latvijas piekrastē sastopami vēl divu sugu roņi:

• pogainais ronis Phoca hispida – Latvijas piekrastē ļoti reti. No pārējām sugām atšķiras ar raksturīgo ornamentu uz muguras un vismazāko augumu.   
• plankumainais ronis Phoca vitulina  – Latvijas piekrastē maldu viesis. Lielāks par pogaino, bet mazāks par pelēko roni. Galva īsāka un noapaļotāka. Ķermeņa apmatojums izteikti plankumains - uz gaiša fona daudz mazu tumšu plankumiņu.

Informācija sagatavota 2008. gadā.

Dzimta: krupju  Bufonidae

Kārta: bezastaino abinieku Anura

Klase: abinieku Amphibia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Mazākais Latvijas krupis - pieauguši dzīvnieki ir 6 centimetrus gari. Mātītes lielākas par tēviņiem. Āda klāta ar dziedzeriem. Mugurpuse zaļganbrūna vai zaļganpelēka, ar tumšiem plankumiem. Pāri mugurai stiepjas  sugai raksturīgā dzeltenīgā svītra. Ausu apvidū atrodas tumšsarkani indes dziedzeri. Pārvietojas skrienot, nevis rāpojot vai lecot.

Dzīvesveids

Aktīvs krēslā un naktī. Dienu smilšu krupis pavada, ieracies smiltīs, patvēries kādā slēptuvē vai paša vai citu dzīvnieku raktās alās. Arī ziemošanai smilšu krupis izvēlas līdzīgas slēptuves. Pārtiek no kukaiņiem, gliemjiem, tārpiem, zirnekļiem.

Nārsta periods no aprīļa līdz augustam. 5 – 15 cm dziļā ūdenstilpē mātīte iznērš līdz 7000 ikru, kas sakārtoti tievās, recekļainās, 1,5 - 2 m garās virtenēs. Kurkuļi izšķiļas pēc 3 - 4 dienām. Pēc 40 - 50 dienām tie atstāj ūdenstilpi. Smilšu krupja attīstības ātrums atkarīgs no ūdens temperatūras. Dzimumgatavība tēviņiem iestājas trešajā dzīves gadā, mātītēm - ceturtajā. Nebrīvē smilšu krupis spēj nodzīvot pat 30 gadus, bet savvaļā tā dzīves ilgums reti sasniedz 10 gadus.

Dzīves vieta

Sastopams vietās ar smilšainu augsni, piemērotām slēptuvēm un nārsta vietām. Nārstam izvēlas nelielus dīķus, smilšu vai grants karjerus, bieži vien arī dziļākas jūras ūdens peļķes liedagā. Smilšu krupis labi pacieš sāļu ūdeni. Ūdenī uzturas tikai nārsta periodā.

Kā atrast?

Smilšu krupis  pamanāms pēc circeņa treļļiem līdzīgās tēviņu nārsta dziesmas, kura klusos vakaros dzirdama kilometru tālu. Pašus smilšu krupjus iespējams atrast, piemērotos biotopos pārmeklējot slēptuves zem akmeņiem vai koka gabaliem.

Kur meklēt?

Smilšu krupis sastopams galvenokārt Latvijas centrālajā un rietumu daļā, arī visā Piejūras zemienē. Reta suga. Dzīvo galvenokārt vietās ar smilšainu augsni – kāpās, priežu silos, visbiežāk piejūras kāpās. Arvien biežāk sastopams smilšu un grants karjeros.

Izplatība

Rietumeiropa: uz ziemeļiem līdz Dienvidzviedrijai un Igaunijai, dienvidos - līdz Spānijas dienvidiem.

Latviju šķērso smilšu krupja izplatības areāla austrumu robeža.

Smilšu krupis un cilvēks

Smilšu krupja atradņu skaits samazinās piekrastes apbūvēšanas un atpūtas vietu ierīkošanas dēļ, savukārt saimnieciskās darbības apsīkuma dēļ piemērotās dzīvotnes grants un smilšu karjeros aizaug ar zāli, niedrēm, krūmiem.  Latvijā smilšu krupis ir ļoti apdraudēts, tāpēc iekļauts dokumentos, kas aizsargā retās un izzūdošās sugas:

1. Latvijas Ministru kabineta 2000. gada. 14. novembra noteikumi Nr. 396 - par īpaši aizsargājamām sugām un ierobežoti izmantojamām sugām - 1. pielikums
2. Latvijas Sarkanā grāmata 2. kategorija - suga, kuras īpatņu skaits un izplatība samazinās
3. Bernes konvencijas Par dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu II. Pielikums
4. Eiropas Savienības Biotopu un sugu direktīva IV pielikums (Eiropas nozīmes sugas)
5. Ministru kabineta noteikumi Nr.45. 1. pielikums: īpaši aizsargājamo dzīvnieku, ziedaugu, paparžaugu, sūnu, ķērpju un sēņu sugas, kurām izveidojami mikroliegumi.

Līdzīgās sugas

• Parastais krupis (Bufo bufo)

Parastais krupis var sasniegt 16 cm garumu. Mugura  pelēkbrūna, vēders netīri balts, āda ar kārpiņām. Ausu apvidū novietoti lieli indes dziedzeri jeb parotīdi.

Pārvietojas soļiem. Parastais krupis vairojas ūdenstilpēs ar lēni tekošu vai stāvošu ūdeni un augiem – dīķos, ezeros, vecupēs. Parasti tēviņš ir mazāks, dzied neizteiksmīgi. Ūdenī uzturas tikai nārsta periodā - aprīlī un maijā. Pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Parastie krupji ir aktīvi naktī, bet mitrā laikā - arī dienā. Dienā tie parasti slēpjas zem dažādiem priekšmetiem, zem augiem vai daļēji ierokas zemē. Ziemošanas periods sākas septembra beigās.

Izplatīts visā Latvijā.

• Zaļais krupis (Bufo viridis)

Var sasniegt līdz 12 cm garumu, tēviņš nedaudz mazāks par mātīti. Mugura pelēkzaļa ar tumši zaļiem plankumiem, vēders gaiši pelēks. Āda klāta nelielām kārpiņām.

Vairojas visdažādākajās ūdenstilpēs ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni. Visu nārsta periodu tēviņi dzied tikai zaļajam krupim raksturīgo dziesmu. Pārvietojas īsiem lēcieniem. Nārsto aprīlī un maijā.

Aktīvs mijkrēslī un naktī, mākoņainā laikā - arī dienā, nārsta periodā - cauru diennakti. Nereti apmetas pilsētās. Ziemošanas periods sākas septembra beigās.

Latvijā atrodas zaļā krupja izplatības areāla robeža. Pie mums zaļais krupis sastopams pārsvarā lielu upju tuvumā.

Informācija sagatavota 2007. gadā.

Dzimta: vāveru Sciuridae

Kārta: grauzēju Rodentia

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Ķermeņa garums no 15 cm līdz 20 cm, svars no 100 g līdz 170 g. Apmatojums biezs un mīksts. Vasarā mugurpuse un aste pelēkbrūnas, vēders gaišs. Ziemā mugurpuse pelnu pelēka. Ausis mazas, acis lielas un tumšas. Ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām atrodas ādas kroka (“lidplēve”), kas izplešas, izstiepjot kājas un ļauj dzīvniekam planēt. 

Dzīvesveids

Aktīva galvenokārt krēslā un naktī. Ēd augu valsts barību. Vasarā pārtiek no augu lapām, ziediem, ogām. Ziemā galvenā barība ir bērzu, apšu un alkšņu pumpuri, dzinumu gali, miza un spurdzes. Ēd arī skuju koku pumpurus. Ziemas mītnēs uzkrāj barības rezerves, jo ziemā ir mazāk aktīva.

Īstas ziemas guļas lidvāverei nav. Midzeni parasti iekārto koku dobumos.

Veikli pārvietojas pa kokiem. Ar “lidplēves“ palīdzību spēj aizplanēt 30 metrus, pat 40 metrus tālu. Pa zemi pārvietojas nelabprāt.

Vairošanās periodā dzīvo ģimenēs, pārējā laikā pa vienai. Pārojas no

marta beigām līdz aprīlim. Grūsnība ilgst apmēram 35 dienas. Metienā var būt no 1 lidz 4 mazuļiem. Mūža ilgums līdz 13 gadiem.

Dzīves vieta

Apdzīvo vecus taigas tipa jauktu koku mežus, kuros ir lapukoki, kas nodrošina barību un dobumus, kā arī egles.

Izplatība un sastopamība

Lidvāvere ir taigas dzīvnieks. Tās izplatības areāls aptver Eirāzijas centrālo un ziemeļdaļu. Latvija atrodas uz areāla dienvidrietumu robežas.

Likumdošana

1. Latvijas Sarkanajā grāmata 1. kategorija (izzūdoša suga.)
2. Bernes konvencija (1979) Par dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu - II. Pielikums (īpaši aizsargājama suga)
3. Eiropas Savienības Biotopu un sugu direktīva II. un IV. pielikums.

Kā atrast?

Par lidvāveres klātbūtni liecina koka pakājē atstātie dzeltenīgie mēsliņi. Tie uzkrājas zem kokiem, kuros dzīvnieks barojas, un vislabāk ir pamanāmi agri pavasarī uz pēdējā sniega.

Kur meklēt?

Vēsturiski lidvāvere Latvijā bija sastopama visā teritorijā. 20. gs. beigās šis dzīvnieks bija novērots tikai valsts ziemeļaustrumdaļā, Alūksnes un Balvu rajonā. Pēdējā droši zināmā lidvāveres dzīves vieta atrodas dabas liegumā „Gruzdošas meži”, kur dzīvnieka darbības pēdas konstatētas 2003. gadā. Iepriekšējie šī dzīvnieka atradumi saistās ar jau nocirstiem kokiem.

Lidvāvere un cilvēks

Viens no dzīvnieka izzušanas cēloņiem ir intensīva mežsaimniecība, izzāģējot midzeņiem piemērotos vecos kokus, kā arī mežaudžu fragmentācija, radot lidvāverei nepārvaramus attālumus.

Populācijas sarukšana varētu būt saistīta arī ar meža caunu lielo skaitu.

Līdzīgās sugas

Pavisam lidvāveru apakšdzimtā ir 13 ģintis ar 36 sugām, no kurām lielākā daļa sastopamas Eirāzijas, Ziemeļamerikas un Centrālamerikas mērenās un tropu joslas platlapju un jauktajos mežos. Visām sugām raksturīgā ādas kroka ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām. Ģintī Pteromys  bez parastās lidvāveres vēl iekļauta Japānas lidvāvere Pteromys momonga.

Informācija sagatavota 2006. gadā.

Ģints: dižsusuru Glis

Kārta: grauzēju Rodentia

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Lielākais Latvijā sastopamais susuris. Apmatojums biezs un mīksts. Krāsa brūnganpelēka ar sudrabainu nokrāsu. Sāni un vēderpuse balti. Aste kupli apmatota. Acis lielas.  Ķermeņa garums līdz 19 cm, astes  līdz 15 cm. Svars no 170 līdz 200 g.

Dzīvesveids

Aktīvs tikai vasarā. Laiku no oktobra līdz maijam pavada ziemas guļā. Rudenī uzkrāj tauku rezerves. Ziemas laikā ķermeņa temperatūra pazeminās. Par ziemošanas vietām zināms maz. Atrasts zem koku saknēm, pazemes dobumā, pat pagrabā.

Vasarā lodveida midzeņus taisa koku zaros vai dobumos, var apmesties būrīšos. Veikli pārvietojas pa koku stumbriem, spēj veikt vairākus metrus tālus lēcienus no koka uz koku.

Aktīvs galvenokārt krēslas un nakts stundās.

Ēd augu valsts barību - augļus, sēklas, riekstus, zīles, augu dzinumus un pumpurus. Dzīvnieku valsts barību ēd ļoti reti. Pārojas pavasarī pēc pamošanās. Vairojas vienreiz gadā, jūnijā vai jūlijā, metienā no 2 līdz 9 (parasti 4 līdz 5)mazuļiem. Dzīves ilgums 3 līdz 5 gadi.

Dzīves vieta

Sastopams galvenokārt upju senlejās, vecu lapu koku audzēs, retāk egļu - platlapju mežos, kuros aug arī ozoli, liepas, skābarži, lazdas.

Susuris reto un izzūdošo sugu sarakstos:

1. Bernes konvencija (1979) Par dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu  - III. pielikums
2. IUCN apdraudēto sugu Sarkanajā sarakstā ar atzīmi – LR: zema riska pakāpe, tuvu apdraudētai.
3. Latvijas Ministru kabineta 2000. gada. 14. novembra noteikumi Nr. 396 - par īpaši aizsargājamām sugām un ierobežoti izmantojamām sugām - 1. pielikums.
4. Ministru kabineta noteikumi Nr. 45 par īpaši aizsargājamo dzīvnieku, ziedaugu, paparžaugu, sūnu, ķērpju un sēņu sugām, kurām izveidojami mikroliegumi - 1. pielikums.
5. Latvijas sarkanā grāmata. 2. kategorija – sarūkošās sugas.

Susuru sugas Latvijā

• Mazais jeb lazdu susuris Muscardinus avellanarius (L) 
• Dārza susuris Eliomys quercinus (L)
• Meža susuris Dyrmys nitedula Pallas

Pasaulē sastopamas 26 susuru sugas, Eiropā 5 susuru sugas.

Informācija sagatavota 2005. gadā.

Ģints: cūkdelfīnu Phocaena

Kārta: vaļveidīgo Cetacea                    

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Ārējās pazīmes

Cūkdelfīns ir viens no mazākajiem zobvaļiem. Maksimālais garums 2 m, parasti 1,5 – 1,8 m. Svars 50 – 60 kg, maksimālais 90 kg.

Ķermeņa forma torpēdveida, galva noapaļota. Krūšu spuras īsas un noapaļotas, muguras spura īsa, trīsstūrveida. Mugura, sāni un spuras tumšas, vēders balts vai gaiši pelēks. Pāreja no tumšā uz gaišo pakāpeniska.

Atšķirībā no īstajiem delfīniem, cūkdelfīniem nav smailā, izvirzītā purna. To zobi ir nevis konusveida, bet lāpstveidīgi.

Dzīvesveids

Cūkdelfīni dzīvo nelielās grupās, pa pāriem vai pa vienam. Veic sezonālas migrācijas – rudeņos, kad ūdeņi sāk aizsalt, pārvietojas uz dienvidiem.

Barojas galvenokārt ar siļķēm, sardīnēm, skumbrijām un mencām. Dienā patērē 3 – 5 kg barības.

Dzimumgatavību sasniedz 4 – 5 gadu vecumā. Vairojas vasaras beigās un rudenī. Grūsnība ilgst 11 mēnešus. Parasti piedzimst 1 vai 2 līdz 70 cm gari un 3 – 4 kg smagi mazuļi, kuri tiek baroti 6 – 8 mēnešus. Mazuļi dzimst ik pēc 1 – 3 gadiem.

Parasti peld ar ātrumu 7 km/h. Maksimālais ātrums ir 20 km/h. Tāpat kā visi zīdītāji, elpo atmosfēras gaisu. Ieelpa ilgst tikai pāris sekundes, starplaiks starp ieelpām ir apmēram 6 minūtes, tāpēc nokļūšana zvejnieku tīklos cūkdelfīnam ir liktenīga.

Vidējais dzīves ilgums 12 – 13 gadi.

Dzīves vieta

Uzturas galvenokārt okeānu un jūru seklās piekrastes ūdeņos, līčos, upju grīvās. Atklātā jūrā sastopams reti.

Cūkdelfīns reto un izzūdošo sugu sarakstos

1. Bonnas konvencija (1979) Par migrējošo sugu aizsardzību. – II. pielikums.
2. Bernes konvencija (1979) Par dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu – II. pielikums.
3. CITES (Vašingtonas) konvencija (1973) Par staptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām – I. pielikums.
4. ASCOBANS (1991) Vienošanās par mazo vaļu aizsardzību Baltijas un Ziemeļjūrā.
5. Eiropas Padomes regula (projekts) – paredz no 2004. gada 1. jūlija samazināt dreifējošo tīklu garumu Baltijas jūrā un no 2007. gada pārtraukt to lietošanu; pārtraukt citu zvejas rīku lietošanu, ja tie nav aprīkoti ar cūkdelfīnu aizbaidīšanas ierīcēm.

Līdzīgās sugas

• Kalifornijas cūkdelfīns Phocaena sinus
• Melnais jeb Argentīnas cūkdelfīns Phocaena spinipinnis
• Acainais cūkdelfīns Phocaena dioptrica
• Dalla jeb baltsānu cūkdelfīns Phocaena dalli
• Bezspuras cūkdelfīns Neophocaena  phocoenoides

Izplatība un sastopamība

Parastais cūkdelfīns sastopams ziemeļu puslodes jūrās un okeānos.  Melnajā un Azovas jūrā sastopama jūrascūkas pasuga Phocaena phochaena relicta

Vienīgā vaļu suga, kuru var uzskatīt par Baltijas jūras patstāvīgu iemītnieci. Cūkdelfīni no Ziemeļjūras ieceļo Baltijas jūrā pavasaros, bet rudeņos parasti atgriežas atpakaļ. Domājams, ka Baltijas jūrā sastopamais parastais cūkdelfīns veido atsevišķu populāciju.

Patreiz tiek pieņemts, ka Baltijas jūrā ir sastopami 10 – 1000 šo dzīvnieku.

Pētniecība

Cūkdelfīnu izpēti Latvijā ierobežo to mazais skaits. 2003. gada  oktobrī zvejnieku tīklos atrastais cūkdelfīns nonāca Latvijas Dabas muzejā.

No šī dzīvnieka tika iegūti paraugi ģenētiskā materiāla, iekšējo orgānu un vispārējā fiziskā stāvokļa izpētei.

2003. gada oktobrī tīklos nokļuvušā cūkdelfīna audu paraugu ņemšana tālākai nosūtīšanai  uz analīzēm Polijā un Zviedrijā.

Informācija sagatavota 2004. gadā.

Dzimta: kaķu Felidae

Kārta: plēsēju Carnivora

Klase: zīdītāju Mammalia

Tips: hordaiņu Chordata

Informācija sagatavota 2003. gadā.

Dzimta: torņgliemežu Enidae

Kārta: kātacu plaušgliemežu Stylommatophora

Klase: gliemežu Gastropoda

Tips: gliemju Mollusca

Nosaukums ir mānīgs, gliemezis ir pavisam maziņš - 14-17 x 6-7 mm. Aizsargājama suga, un līdz 2000. gadam bija zināmas tikai 5 tā dzīves vietas Gaujas baseinā (viena jauna atradne, pārējās vecākas par 50 gadiem).

Informācija sagatavota 2002. gadā.

Dzimta: upespērleņu Margaritiferidae

Kārta: dižgliemeņu Unionoida

Klase: gliemeņu Bivalvia

Tips: gliemeņu Bivalvia

Dzimta: briežvaboļu Lucanidae

Kārta: vaboles Coleoptera

Klase: kukaiņu Insecta

Tips: posmkāju Arthropoda

Suga ir aizsargājama, iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEC* II pielikumā, Bernes** konvencijas III pielikumā, Ministru kabineta noteikumu Nr. 396 „Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu” I pielikumā – īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

Latvijā dzīvi eksemplāri nav atrasti vairāk nekā 60 gadus.

Informācija sagatavota 2000. gadā.